Pirmajā brīdī jau varētu teikt, ka paši vainīgi, jo mēs pat īpaši neslēpām, ka "Rīgas Fotomēneša" aktivitātēm publiskajā telpā ir puslegāls raksturs, lai gan tieši draudu vēstulē minētajiem objektiem patiesībā ir vienkārši beidzies saskaņojuma termiņš, kas bija līdz 4. jūlijam. Tātad jau otrajā dienā, kad sastādīti pārkāpumu akti, Būvvalde bija gatava tērēt resursus, lai vērstos pret šīm "nelikumībām". Acīmredzot, apkarot nesankcionētu mākslu ir Būvvaldes top prioritāte, kas to būtu domājis! Šis stāsts ir par politiku, birokrātiju, izpratni par mākslu un sociālo atbildību, tāpēc vēlos mazliet plašāk iezīmēt situāciju.
Viss sākās martā, kad "Rīgas Fotomēneša" izstāžu vajadzībām gribējām saskaņot vairākus afišu stendus. Problēma ir tāda, ka pilsētas afišu stendi ir paredzēti tikai pasākumu reklāmām, un trūkst normatīvu aktu, kas ļautu tos izmantot citām vajadzībām. Pēc vairākiem telefona zvaniem, kas deva pārliecību, ka par šo lietu neviens neatbild, mums ieteica vienkārši rakstīt iesniegumu brīvā formā Būvvaldes priekšniekam. Pirmie divi stendi (Katrīnas Ģelzes darbs Stabu 72 un daļēji – Annas Nīskanenas Asara ielā) tika saskaņoti, par citiem vēlāk saņēmām atteikumus, par pamatojumu minot nepieciešamību stendus izmantot domes pašreklāmai. Pat tad, kad mēs piedāvājām šos stendus izīrēt par naudu, mums tika atteikts, jo tā neesot reklāma, ko plānojam izvietot, attiecīgi tā neatbilst normatīvajiem aktiem. Tas nekas, ka nekādu domes pašreklāmu maijā vai jūnijā šajos stabos nebija – birokrātiem atstāt vecas reklāmas tomēr bija drošāk nekā dot vietu kaut kādai tur mākslai.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
