“Kur manas kārtis kritušas" ir atmiņās un emocijās balstīts kultūrvēsturisku un sociopolitisku liecību kārtojums, kas pievēršas pieredzētajam, pārprastajam un iztēlotajam. Sekojot nosaukumā ietvertajam pieteikumam, izstāde ietver sevī to nejaušību, likteņa un apstākļu sakritību, kas noteica lietu kārtību “neuzvarētajā” desmitgadē – deviņdesmitajos, kas vēl joprojām ir šeit.
Aizgājušā gadsimta pēdējā desmitgade postpadomju Baltijas teritorijā bija radikāls pārmaiņu laiks – reibonis politiskajā, sociālajā un ekonomiskajā sfērā, kuru, no vienas puses, pildīja nacionālā pacilātība, no otras puses – bailes, nedrošība un apjukums. Intensīvs pārmaiņu periods, kurā neskaitāmās dzīves jomās noritēja atjaunošanās un pārdefinēšanās procesi. Vienlaicīgi ar jaunās valsts koncepcijas ieviešanu reālajā dzīvē rodas dīvaina paralēlā pasaule un noteikumu apiešana. Visu bija jāiepazīst un jāpatērē, kultūras laiktelpa ņirbēja neorganizētā haosā, nekādu karšu, ceļa norāžu un navigācijas rīku, tā vietā – valdīja postmodernismam piemītošs vienlaicīgums, mainība un konteksta un pēctecības trūkuma izraisīta "miglainība". Jaunā valsts un “jumts”, finanšu piramīdas, kukuļi un viltojumi, reivi un banketi, viegla peļņa un vardarbība, ēnu ekonomika un augoša plaisa starp latviski un krieviski runājošajiem vietējiem, dažādu garīgu prakšu un ideoloģiju uzplaukums.
Kamēr Rietumos Berlīnes mūra krišana un Padomju Savienības sabrukums izsauca “globālās” mākslas pasaules formēšanos, ko pavadīja nacionālo robežu izplūšana, centru un perifēriju izlīdzināšanās un interneta kā pasaules mēroga kultūras apmaiņas nesēja parādīšanās, Rīgu galvenokārt nodarbināja vēlme padarīt lietas “normālas” un panākt “iekavēto”. Tā vietā, lai uzņemtu sociālu pagriezienu, pārvērstos situācijā vai procesā, 90. gadu Rīgā jaunie dzīves apstākļi tika “izspēlēti”. Tie balstījās situācijā, kad uz ierobežota teorētiskā, finansiālā un infrastruktūras organizācijas fona mākslas eksistence pati bija zem jautājuma zīmes.
Pielietojot šo taktiku, kas norāda uz rosinošu un bagātīgu potenciālu ne-būšanas-bet-izspēlēšanas apstāklī, Ieva Kraule-Kūna pārceļ to uz šodienu, lai ar mākslas prakses palīdzību stāstītu par perioda dualitāti, permanento laika un lietu relativitātes sadursmi un atstātās ietekmes nospiedumiem. Katrai no "Kim?" četrām izstāžu telpām piešķirta vienas taro kārts nozīme, attiecīgi – “Zobenu sešinieks (apgriezts): maģiskā domāšana pēc ticības vakuuma”; “Monētu trijnieks: lielveikalā ar ozolzīli un papīra saspraudi kabatā”; “Rungu piecinieks: vardarbīga kaislība pret dzīvi”; un “Biķeru četrinieks: ikdienas realitātes”, kas vienlaicīgi iezīmē kādu Ievas Kraules-Kūnas subjektīvās pieredzes ainu, caur kurām tālāk tiek atsegta 90. gadu Rīgas realitāte. Lai arī ir dziļi personīgas, šīs ainas uzbur simboliskas kolektīvās apziņas zīmju kopas. Līdzīgi atmiņu konstruēšanas procesam, tās nav un nevar būt perfekti replicējošas, bet glabā vien ekscentriskākās detaļas, kas bieži vien ir laika gaitā gaistošas un turpmāko pieredžu pārveidotas, lai labāk iekļautos katra pašrocīgi veidotajā individuālajā dzīves naratīvā.
Šīs atmiņu scenogrāfijas iedarbojas ar 90. gadu kultūras telpai zīmīgiem mākslas darbiem, kurus, atsaucoties Ievas Kraules-Kūnas ielūgumam, no jauna interpretē to autori – Ēriks Božis, Andris Breže, Ieva Iltnere, Sarmīte Māliņa un Ojārs Pētersons –, no šodienas pozīcijām atskatoties uz savu tā laika daiļradi vai piedzīvoto un ieviešot tajā nozīmju maiņas, “dzēsumus” vai koriģējumus. Kopā tvertas, šīs pagātnes liecības izstādes telpās savijas ar šodienas reālijām, apmeklētājam sniedzot iespēju pieredzēties un pazaudēties starp arhīva materiāliem un video kolāžām, skulpturāliem objektiem un instalācijām, gleznām un redīmeidiem, apejot nošķīrumu starp dokumentālo un fiktīvo-iztēloto, starp autorību un citēšanu.
Izstādes ietvaros norisinās lasījumi, kuras dalībnieki – teorētiķi, kritiķi un kuratori – izvērsīs projekta tematiku ar šādu daiļrunīgi formulētu prezentāciju starpniecību: “Kāpēc Iveta?” (Helēna Demakova), “Haosa kārtība” (Dace Dzenovska), “Bailes no feminisma Latvijā” (Jana Kukaine), “Adidas padarīja mani hardcore” (Anastasija Fjoderova), “Mežonīgo kapitālismu meklējot. Latvijas laikmetīgās mākslas pašpozicionēšanās problēmas postsociālisma apstākļos” (Santa Hirša) un “Pilns vēders valūtas, pilna pilsēta Šanel: kā es pirku mākslu postpadomju, protokapitālisma Rīgā” (Marks Allens Svēde).
Izstādes noslēgumā tiks izdots “Kur manas kārtis kritušas” bilinguāls katalogs-rakstu krājums, kas apkopo Ievas Kraules-Kūnas izstādes materiālus, lasījumos prezentētās esejas un plašu vizuālo attēlu klāstu. Kataloga prezentācijas pasākums tiek ieturēts 90. gadu saviesīgu pasākumu stilā, māksliniecei Darjai Meļņikovai izstādes telpās uzklājot furšetu.
Izstāde "Kur manas kārtis kritušas" būs skatāma līdz 19. decembrim.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
