Izdevniecība "Neputns" izdevusi mākslas zinātnieces Kristiānas Ābeles monogrāfiju par agri un traģiski mirušo gleznotāju Voldemāru Zeltiņu (1879–1909). Izdevuma dizainu veidojis Armands Zelčs.
Voldemārs Zeltiņš dēvēts par “kaisli drūmo, dzīvei nederīgo krāsu dzejnieku, latviešu Vangogu” (J. Siliņš), taču pēc Oļģerta Bietes domām: “Nē, Zeltiņu nevar nosaukt par skumju gleznotāju – viņš drīzāk ir straujš, nepacietīgs un dzīvespriecīgs – un žēl, ka dzīves sīkumu “bromkālijs” viņu tik ātri noindēja.” Lai vai kā – Zeltiņš ierindojies to mākslinieku vidū, kurus vienmēr uztvers kā leģendu, kā spožu talantu, kam pietiek ar pāris darbiem, lai kļūtu par apbrīnas objektu un atstātu pēdas vēsturē.
Lai gan Voldemārs Zeltiņš ir atzīts par savas paaudzes un mākslinieku loka turpat vai visspožāko talantu, par viņu nav nedz izsmeļošu biogrāfisku ziņu, nedz citu dokumentālu materiālu, kas pilnvērtīgi liecinātu par mākslinieka daiļrades ceļu. Arī saglabājušos darbu skaits ir neliels. Taču Kristiāna Ābele, izvēršot atbildi apgalvojumam, ka “par viņu gandrīz nekā nav”, savā pētnieces nelokāmajā apņēmībā apgalvo: “Tomēr “gandrīz” nenozīmē “nemaz”. Lai to pierādītu, vairākos posmos esmu izveidojusi grāmatas sarakstīšanai pietiekamu materiālu uzkrājumu, pētot gan mākslas darbus muzejos, privātkolekcijās un antikvārajā tirgū, gan lielu daudzumu publikāciju, gan nepublicētos avotus, kas atrasti Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrā, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Zinātnisko dokumentu centrā, LU Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā, Rakstniecības un mūzikas muzejā un citur.”
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
