Inta Celmiņa pieteica sevi mākslā 20. gadsimta 70. gados, sasniedzot paliekošu vietu Latvijas kultūrvēsturē. Personālizstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā apkopo piecdesmit gadu daiļradi, atspoguļojot gleznieciskā rokraksta stilistisko mainību.
Intas Celmiņas iemīļotākais motīvs ir mūzika, ko viņa salīdzinājusi ar krāsu mākslu: "Ja mūziku uztver ar dzirdi, un tās skaņas, kas nonāk apziņā, ir pilnīgi abstraktas, tad tikpat viegli var vērot arī krāsu salikumus, tūdaļ nemeklējot skaidrību sižetā. Jābauda un jāgaida, līdz skaņu vai krāsu vijumi radīs atbalsi sajūtās un atklās mākslinieka ideju". Inta Celmiņa pēta iespējas audeklos attēlot skaņas iespaidu gan ar mūziku saistītās tēmās, gan ainavu motīvos, gleznojot mūziķus un diskutējot ar viņiem par klasiskās mūzikas un vizuālās mākslas sociāliem uzdevumiem un kompozicionālām kopsakarībām.