Koncertzālē 'Cēsis' skatāma laikmetīgās mākslas izstāde 'Māju sajūta'

Veidojot izstādi, kuratores Inese Baranovska un Astrīda Rogule, vadījušās no pārdomām - kas cilvēkos rada māju sajūtu, drošību. Drošības sajūtu veido ne tikai fiziska telpa, bet arī indivīda piederība kādai sociālai grupai, kas dod pleca sajūtu, atbalstu un pārliecību. Par visu šo visplašākajā diapazonā viņas vēlas stāstīt izstādē "Māju sajūta". Izstādi veido darbi no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājuma, kuru lielākā daļa ietilpst topošā Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijā.

"Visos laikos laikmetīgā māksla ir atspoguļojusi pašreizējo dzīvi un izvēlējusies mākslinieciskos līdzekļus, kas atbilst sava laika sociālajiem, estētiskajiem un tehnoloģiskajiem nosacījumiem. Mūsu dienās laikmetīgai mākslai ir savs raksturs – tā uzrunā ar domas spēku un līdz šim neatzītu estētiku. Lai mākslas darbs kļūtu par atklāsmi, to ir nepieciešams izstāstīt, iekļaujot izstādē, iznesot publiskajā telpā," savas pārdomas atklāj Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Laikmetīgās mākslas kolekcijas glabātāja Atrīda Rogule.

Kuratore piebilst: "Latvijas laikmetīgās mākslas kolekcijai nav savas mājvietas, jo vēl joprojām mums nav sava laikmetīgās mākslas muzeja, kuram jābūt platformai mākslas komunikācijai ar skatītāju. Nevaram gaidīt, kamēr beidzot būs politiskā griba uzcelt laikmetīgās mākslas muzeju, tādēļ izstāde koncertzālē "Cēsis" ir lieliska iespēja kaut nelielai mākslas darbu kopai atstāt noliktavas un sarunāties ar skatītājiem."

Izstādē "Māju sajūta" ir pārstāvēti divi spoži Latvijas fotogrāfijas mākslas klasiķi – Egons Spuris un Zenta Dzividzinska, kuru askētisko, melnbalto fotogrāfiju stilu mēdz klasificēt kā subjektīvo reālismu. Egona Spura foto sērija "Rīgas XIX un XX gadsimta sākuma proletāriešu rajons" ir iekļauta Latvijas Kultūras kanonā un izceļas ar jūtīgu Grīziņkalna strādnieku rajona vides fiksējumu. Zenta Dzividzinska darbu sērijā "Servitūde" šķietami bezkaislīgi fiksējusi vienas dārza mājiņas dzīves hronoloģiju no uzbūves līdz pirmajai dārza ziedēšanai, ražas ievākšanai, rudenim un ziemai, kad atkal jādomā par nākamo gada ciklu.

Savukārt Kristīnes Kursišas instalācija "Karmas diagnostika" ir ironisks mākslinieces mēģinājums atmūķēt cilvēka nodomu un rīcības seku loģiku: kas uzlabo vai pasliktina mūsu likteni, vai varam savu dzīvi uzticēt zīlēšanas salonam. To var uztvert kā izaicinājumu mūsdienu cilvēka eksistenciālo tēmu stereotipiem.

Monikas Pormales un Alvja Hermaņa kopdarbs – Maskavas Nāciju teātrī 2010. gadā uzvestā izrāde "Šukšina stāsti", bija spilgts mākslas notikums, kas saglabājies foto dokumentācijā. Dziļas Krievijas nomales laucinieku sadzīvē atklājas visu jūtu gamma un vispārcilvēciskās vērtības. Kā akcents izstādes kopnoskaņai izvēlētas divas Kristapa Ģelža instalācijas – "Trīs grācijas" un "Stumbrs".

Starptautisku atzinību guvušā vidējās paaudzes fotogrāfa Alņa Stakles uzmanības fokusā ir mazpilsētu necilie nostūri un privātmājas, kuru mēnesnīcā fiksēti apgaismotie logi liekas reizē aicinoši un bezgala tāli. Kā īpašu piedevu šai lieliskajai Latvijas mākslinieku darbu izlasei izstāde piedāvā Somijas fotogrāfa Toumo Maninena skatu no malas - fotogrāfijas, kas spilgti portretē dažādas neatkarīgās sociālās kopienas Latvijā.