Kā raksta kuratore, Ievas Balodes izstāde reflektē par baiļu tēmu sabiedrībā, kas kļuvusi īpaši aktuāla pēdējo divu pandēmijas gadu laikā, kā arī nesenās Putina armijas iebrukuma Ukrainā kontekstā: "Bailes no nezināmā, bailes no tumsas, bailes no nāves kopš cilvēces pirmsākumiem ir bijis gan kā galvenais virzītājspēks, gan klupšanas akmens. Tas ir instinktīvs spēks, kas licis cilvēcei vienoties kopienās, meklējot drošību un patvērumu no tumsā glūnošajām briesmām. Bailes no nāves ir veicinājušas civilizācijām celt tempļus un veltīt vairāku cilvēku dzīves, gatavojoties pēcnāves dzīvei."
Arī analogā fotogrāfija un kino medijs, kurus izmanto māksliniece, sevī ietver šīs pašas bailes – bailes pazaudēt un aizmirst reiz notikušo vai reiz dzīvojošo. Tā ir tieksme padarīt pasauli nemirstīgu, tieksme iesaldēt laiku mūžības kapsulā, kas caur kameras lēcu atstāj mirkļa nospiedumu uz gaismas jūtīgās filmas virsmas. Gaisma šeit kalpo kā pieraksts uz filmas virsmas, kas, kliedējot tumsu kameras ķermenī, caur lēcas stikliem pieraksta notiekošo līdzīgi kā to dara cilvēka acs, raksta Birzaka-Priekule.