Šķiet, ka Eižens Finks ir viena no tām mūsu kultūras zīmēm, kas allaž atradusies savdabīgā starpstāvoklī starp vieglas mistikas plīvura ieskautu "dzeltenās preses" leģendu un zinātniskā līmenī godātu sava amata meistaru. Ja sarīkotu socioloģisko aptauju, visdrīzāk iespaidīgu pārsvaru gūtu priekšstats par Finku kā slavenāko pirmās brīvvalsts laika gaišreģi, kura populārākos pareģojumus daudzi joprojām zinās no galvas. Taču fotogrāfijas vēsturnieks Pēteris Korsaks norāda, ka Finks bijis arī gana ievērojams fotogrāfs, kura veidotajiem portretiem piemīt mākslinieciska vērtība – tam veltīta nesen apgādā "Neputns" iznākusī grāmata "Eižens Finks. Fotogrāfs leģenda".
Droši varam runāt par Eižena Finka kultu – un skaidrs, ka tieši mistiskais un neizskaidrojamais viņa personā allaž ir piesaistījis masu uzmanību. Vai gan citādi Finks ar apskaužamu regularitāti ne tikai atgrieztos dažādas ievirzes mediju uzmanības lokā, bet kļūtu arī par grāmatu, mūziklu un seriālu varoni? Nekādu šaubu, ka Finka popularitāti 21. gadsimtā visvairāk kaldinājusi Māra Zālīte un Jānis Lūsēns ar mūziklu "Sfinksa", un daudziem teātra un mūzikas cienītājiem viņš uz mūžu paliks iekalts apziņā Ivara Stonina un vēlāk Aināra Ančevska izpildījumā, kuri izdziedāja pēcāk tik populārās dziesmas vārdus "Nē, manis nav / Es esmu izdomāts..." Arī Korsaks apliecina, ka "nenoliedzami ir kāda neizdibināma enerģija, kas atkal un atkal no jauna rada interesi par viņa personību."
Pavisam nesen arī Artūram Skrastiņam tika dota iespēja iejusties Finka tēlā seriālā "Emīlija. Preses karaliene", inscenējot vienu no populārākajām Finka dzīves leģendām – par Latvijas turīgākajai sievietei izteikto pareģojumu, ka viņa mirs dziļā nabadzībā un aukstumā. Tas esot noticis kādā no Benjamiņas rīkotajām greznajām preses ballēm, uz kuru Finks uzaicināts gan fotografēt, gan zīlēt. Preses karaliene esot atteikusies maksāt Finkam solītos 100 latus, jo uzskatījusi, ka viņš jau gana nopelnījis no balles viesiem, un pretī saņēmusi publiski izteikto traģisko paredzējumu. Kāda no daudzajām Finka dzīves leģendām vēsta, ka pats gaišreģis pat esot bijis klāt Benjamiņas nāves brīdī un viņu apglabājis, jo tobrīd kā izsūtītais tajā pašā lēģerī strādājis par sanitāru.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
