Pēdējo trīs gadu laikā mākslinieks Atis Jākobsons radījis tādu kā cilvēku un priekšmetu portretējumu dienasgrāmatu, kurā ietverta skatīšanās jēga. Nekas netiek pateikts priekšā, jo pārlaicīgu emociju klātbūtnē vārdi nereti zaudē savu nozīmi. Šajā glezniecībā ietverts atgādinājums par būtisko, kas katram traktējams caur subjektīvo pieredzi. Jākobsona gleznotie cilvēki jeb būtnes dzīvo ārpus konteksta, viņus apņem transcendentāls miers un gaisma. Tēlu tiešums nav uzmācīgs, bet gan meklējošs un hipnotisks. Arī priekšmetu klusās dabas ir portretējošas.
"Still Life jeb Lēnā dzīve", kā to raksturojis pats Jākobsons, vedina domāt par noteiksmēm un simboliem, kurus ietver katrs gleznieciskais elements (ne tikai attēlotais vai iedomātais, bet arī materiāls un tā izmantojums). Gleznojot ziedus, Atis Jākobsons tiecies šos motīvus atbrīvot no asociatīvās banalitātes, parādot tos citā, garīgi izzinošā gaismā. Ziedus savos darbos viņš dēvē par emocionālo stāvokļu metaforām, savukārt dzejnieks Kārlis Vērdiņš šajos gleznojumos ietvertās augu formas ir nosaucis par dvēseles stāvokļu projekcijām. Lietu kompozīcijas spoguļo portretus un otrādāk – savstarpējā saikne ir nepārraujama.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
