Kāds Van Gogam sakars ar globālo sasilšanu? Vandalisms kā ierocis  (6)

Neraugoties uz mākslas vēstures ārkārtīgi plašo interešu loku, tieši vandalisma fenomenam pētnieki padziļināti pievērsušies reti. Izņēmums ir itāļu vēsturnieks Dario Gamboni, kurš savā apjomīgajā darbā "Mākslas iznīcināšana: ikonoklasms un vandalisms kopš Franču revolūcijas" aplūko mākslas vandalismu laikmeta aktuālo māksliniecisko, teorētisko vai politisko kustību kontekstā, uzsverot, ka pat aiz šķietami bezjēdzīgiem uzbrukumiem dažreiz iespējams saskatīt pamatotu un pat jēgpilnu motivāciju – politisku, feministisku, teoloģisku, estētisku, patoloģisku vai kādu citu.

Apzinātā mākslas vandalisma vēsture iesniedzas dziļā pagātnē – mūsu ēras 455. gadā Romā iebruka ģermāņu klejotāju cilts vandaļi, kuri īpašu uzmanību pievērsa tieši Romas mākslas vērtībām, nolaupot visu, ko varēja paņemt līdzi, bet pārējo brutāli iznīcinot. Lai arī antīkajā pasaulē un viduslaikos ikonoklasma gadījumi nebija retums (atminēsimies kaut vai svētbilžu grautiņus tepat Livonijā), Gamboni savā pētījumā pievēršas laika periodam no Franču revolūcijas. To viņš uzskata par galveno pavērsiena punktu vandalisma vēsturē – institucionalizētu, masveidīgu mākslas iznīcināšanu, lai atbrīvotu vietu "nākotnes mākslai", kļūstot par simbolisku aktu vecās pasaules norietam un jaunās dzimšanai. Zīmīgi, ka tieši Lielā franču revolūcija ieviesa dzīvē jēdzienu "vandalisms".

Līdzīgu skatījumu Gamboni piedāvā arī uz turpmākajām vērienīgākajām mākslas masveida iznīcināšanas akcijām, un, cita starpā, ar īpaši agresīvu retoriku šajā ziņā izceļas 20. gadsimta sākuma avangardisti. Teiksim, itāļu futūristi bez īpašiem sirdsapziņas pārmetumiem piedāvāja attīrīt Itāliju no "profesoru, arheologu, tūristu ceļvežu un antīko vērtību audzēja" (citējot Filipo Tomazo di Marineti), izdemolējot bibliotēkas un muzejus.