Fiber Optical Solution
Nesenais incidents ar igauņu keramiķa Sandera Raudsepa provokatīvo skulptūru izņemšanu no Marka Rotko mākslas centra pēc Daugavpils domes rīkojuma jau atkal uzjundījis diskusiju vētru par to, vai Latvijā pastāv mākslas cenzūra. Lai arī Satversme garantē vārda un izteiksmes brīvību, pēdējo desmit gadu laikā vairāki publiski izskanējuši gadījumi apliecina, ka diemžēl tā mēdz būt tikai formalitāte. Vienlaikus Latvija nebūt nav vienīgā demokrātija, kas saskaras ar mākslas cenzūru – vēl sliktāka situācija ir "demokrātijas citadelē" ASV, kur aktuālās sabiedriskās kustības kā "MeToo" un "Black Lives Matter" paradoksālā kārtā veicinājušas mākslas institūciju pašcenzūru.



Kā pavisam svaigi iznākušajā pētījumā "Cenzētā māksla mūsdienās" raksta mākslas kritiķis Garets Hariss, šobrīd "cenzūra ir kļuvusi par svarīgāko tēmu" un "mākslinieki, muzeji un vēsturiski pieminekļi tiek "atcelti" nepārtrauktu kritisku debašu rezultātā, kurās tiek vērtēts to statuss un vērtība." Kritiķis uzskata, ka pandēmija, antiintelektuālu populistu valdību uzplaukums visā pasaulē un masu protesti pret diskrimināciju un nevienlīdzību, piemēram, "Black Lives Matter", ir būtiski mainījuši līdzšinējās perspektīvas un principus attiecībā pret mākslas uztveri.

Ja atgriežamies Latvijā, tad vēsturiskā griezumā politiskā cenzūra mākslā mūsu platuma grādos nav nekas unikāls un jauns – tā pastāvēja gan pirms pašas Latvijas valsts nodibināšanas, gan pirmās brīvvalsts laikā (visspilgtāk, protams, Ulmaņa autoritārā režīma laikā), gan arī turpmāko okupācijas varu laikā. Lai arī cenzūra bija aizliegta Satversmē, tas netraucēja pat agrīnās demokrātijas laikā, piemēram, ieviest aizliegto grāmatu un preses izdevumu sarakstu – Izglītības ministrijas komisija no 1927. gada publicēja "sēnalu un neķītrību literatūras" sarakstus ar izplatīšanai un tirgošanai aizliegtajiem izdevumiem.

Padomju okupācijas laikā gan tēlotājmākslā, gan literatūrā un kino lielākoties pastāvēja pašcenzūra, tāpēc skandālu ar darbu izņemšanu un izstāžu slēgšanu nebija daudz. Saprotams, ka ideoloģiskās cenzūras ietvaros tika aizvākti dažādi "buržuāziskās Latvijas" pieminekļi kā Annas Vērmanes obelisks Vērmaņdārzā. Par skaļāko atgadījumu noteikti saucama 1984. gadā Mākslas dienu ietvaros sarīkotās izstādes "Daba. Vide. Cilvēks" slēgšana, ko izraisīja austrumvācu komunistu delegācijas sašutums par izstādes saturu – vairāku desmitu tālaika mākslinieku provokatīviem darbiem.

Tāpēc šķietami paradoksāli, taču patiesībā likumsakarīgi pēdējo 10 gadu laikā skandalozi atgadījumi ar centieniem publiski nosodīt un pat atklāti cenzēt mākslinieku veikumu Latvijā piedzīvoti biežāk nekā drūmajos padomju perioda žņaugos, kad publisku skandālu nemaz īsti nevarēja būt.

Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.

Lūdzu, uzgaidi!

Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...

Loading...

Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv

Nosaki "Delfi" auditorijas mīlētākos autorus "Delfi autoru balsojumā 2024"!Iepazīsties ar visiem autoriem un viņu saturu ŠEIT