'Jo tumšāki nomodi, jo gaišāki nodomi'. Rakstnieks, publicists Aivars Kļavis

Publicēts sadarbībā ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju.

Aivars Kļavis ir rakstnieks, kura radošā mūža ceļā trāpījās viens no savulaik ietekmīgākajiem un spilgtākajiem Atmodas laika masu medijiem – žurnāls "Avots". Šeit it kā prasītos piebilde par laimīgu sagadīšanos, nonākot pie šādas redakcijas vadības stūres, taču pat pavirši iepazīstot notikumus, kas bija saistīti ar "Avota" tapšanu un iznākšanu, piesaukt palaimēšanos vai veiksmi būtu nevietā. Tā drīzāk bija liktenīga sastapšanās viņiem abiem – Aivaram kā žurnāla vadītājam, kurš jau no pirmā numura tapa iespundēts starp ideju pārbagāto, intelektuāli jaudīgo un straujo redakciju no vienas puses, un pārbiedētiem padomju ideologiem no otras. Liktenīga arī "Avotam", kurš nesabruka vēl neiznācis tieši tāpēc, ka bija kāds, kurš uzņēmās redaktora-ķīlnieka lomu.

Šodien, atceroties "Avota" laikus ar 30 gadu distanci, Aivars Kļavis upuri no sevis nebrūvē, drīzāk raksturo "tos laikus" ar humoru un pašironiju. Tiesa, tolaik – 1987. gada sākumā, kad "Avots" sākās, – joki bija mazi. Ne velti "Avota" fenomenam veltītā grāmatā "Avota laiks"¹, kur publicēti arī to dienu attēli, Aivars Kļavis ar smaidu sejā redzams tikai vienā bildē – pašā pirmajā, vēl pirms kļūšanas par Avota galveno redaktoru. "(..) kad tiku apstiprināts par galveno redaktoru, vairs nav nevienas bildes, kurā smaidītu, nerunājot nemaz par smiešanos."

Lai šodien aptvertu "Avota" ietekmi un mērogu, var minēt divus nozīmīgus "parametrus" – žurnāla tirāža tā ziedu laikos sasniedza 147 tūkstošus eksemplāru (1989. gada beigās, kopā ar žurnālu krievu valodā "Rodņik") un Aivara Kļavja izsaukšanu uz Maskavu neilgi pēc pirmo "Avota" numuru iznākšanas, lai nostrostētu par padomju publicistikā nepieredzētu brīvdomību un ievirzītu izdevumu citās sliedēs. Nekāda ievirzīšana, protams, neizdevās, jo žurnāla redakcijā tās galvenais redaktors pats bija sapulcinājis cilvēkus, kurus nebiedēja ne vietējie partijas bosi, ne Maskava, ne tā saucamo "darbaļaužu" zvani uz redakciju pēc skandalozākajām "Avota" publikācijām un attēliem. Kaut kas nedzirdēts un neredzēts tolaik bija gan Džordža Orvela "Dzīvnieku fermas" tulkojums (visticamāk, to neaizliedza žanriskā apakšvirsraksta "pasaka" dēļ), gan Edvarta Virzas "Baiga vasara", Aleksandra Čaka poēmas "Mūžības skartie" fragmentu publikācija, Jāņa Borga raksts par dadaismu, Andra Brežes, vēlāk Sarmītes Māliņas un Sergeja Davidova, bet nākamajos gados – Ojāra Pētersona, Kristapa Ģelža veidotie "Avota" vāki, arī mākslinieka Jura Utāna ilustrācija "Rodņik" 1988. gada oktobra numurā, kurā daudzi saskatīja peļu slazdā iespiestu Ļeņina galvu. Redakcija nenobijās, bet preses uzraugi gan, – jo nezināja, nesaprata, ko tad īsti drīkst, ko ne. Un šī vārdos nenosaukto, bet labi saprotamo "robežu" konsekventa pārkāpšana arī bija galvenais "Avota" veikums. Viņi ir iztulkojuši Orvelu. Publicējuši Skujenieku. Tātad, laikam... jau drīkst.

– Tā laika gars? – Aivars Kļavis pārvaicā un atbildes vietā citē Guntara Godiņa dzejoli, kas publicēts 1987. gada aprīļa "Avotā" un visietilpīgāk raksturo pirmsatmodas laika izjūtas:

"Kā jūti, kā noproti –

mani labākie nodomi.

Man restes par brīvību,

man nāve par dzīvību.

Kā zini, kā saproti,

pa pieri ar karoti –

jo tumšāki nomodi,

jo gaišāki nodomi."²

Domu brīvība 80. gadu nogalē tika nodota "kodētā" veidā – zemtekstos un lasīšanā "starp rindām". "Šī lasīšana starp rindām, izdarot savus secinājumus, manuprāt, ir viens no totalitārās sistēmas būtiskākajiem un grūtāk izprotamajiem fenomeniem," "Avotam" veltītajā grāmatā raksta Aivars Kļavis. Tad nu cenzori meklēja slēptās nozīmes – intervijās un rakstos lika mainīt vārdu nozīmes, meklēt sinonīmus, lai padarītu tekstu "nekaitīgu". Tiesa, uzraugus bieži vien mulsināja viņiem nesaprotami jēdzieni, nezināmi autori un grūti uztveramu kontekstu veidošanās.

Aivars Kļavis atceras, ka pirmā "Avotā" numurā bijuši divi īpaši "aizdomīgi" teksti – Sarmītes Ēlertes saruna ar Pēteri Krilovu par situāciju kino, un to, ka ir jābeidz dzīvot melu atmosfērā, kā arī Jāņa Borga raksts par dadaismu. "Atšķirībā no Latvijas, kur pievērsa uzmanību kopumā visai nekaitīgai sarunai par kino, Maskavā saprata, ka īstais apdraudējums ir raksts par dadaismu, kas uzbrūk sociālistiskajam reālismam un PSRS ideoloģijas pamatiem," saka Aivars Kļavis, kuru Maskavā, komjaunatnes Centrālkomitejas vadība strostēja gan par Borga tekstu, gan Klāva Elsberga tekstiem par pasaulē izciliem mūziķiem un Andra Bergmaņa rakstu par novadpētniecību.

"Man izdevās savākt redakciju, kurā nebija partijnieku vai komjauniešu. Viņi bija brīvdomātāji, un tikai pateicoties tam kaut kas varēja notikt. Mēs sajutām, ka drīkst uzdrīkstēties. Tie, kuri uzdrīkstējās, tie arī kaut ko iekustināja," abu izdevumu – "Avota" un "Rodņik" – ietekmi raksturo Aivars Kļavis. Ir savādi, ka šāds brīnums tolaik vispār varēja notikt. Visticamāk, žurnāls bija sava veida "nodeva" tā laika PSRS vadītāja Mihaila Gorbačova pieteiktajai "perestroikas" (pārbūve) un "glasnostj" (atklātība) politikai, taču vienlaikus to nekādā veidā nevar uzskatīt par partijas kūrētu "projektu". Par to liecina kaut vai tas, ka žurnāla veidošanu uzticēja cilvēkam, kurš nebija raustāms īsā partijas saitītē. Līdz ar to, izšķirošais solis bija sperts un viss pārējais – žurnāla noformējums, rakstu tematiskā ievirze, tulkojumu un oriģinālliteratūras izvēle – bija kā ķēdes reakcija, kuru apturēt varēja tikai visu iesākto aizliedzot pilnībā. Par šādu soli neizšķīrās, jo paši (partijas vadība) taču bija apstiprinājuši galveno redaktoru. "Viņiem tā žurnāla mērķis bija varbūt izvilināt pagrīdē esošos rakstniekus ārā, lai redzētu, kas tad notiek," intervijā Aivaram Ozoliņam "Avota" tapšanas apstākļus komentē Aivars Kļavis³. Visticamāk, partijas bosi īsti neapzinājās, kāds process ir aizsācies: "Čeka, tāpat kā ceka, nesaprata, cik tālu tad var būt tā atklātība un kas ir tā atklātība. Nu, acīmredzot nezināja!"

Turklāt, kā Aivaram Kļavim vēlāk atzinusi kāda no tā laika partijas Centrālkomitejas vadošām darbiniecēm, uzraugiem ir bijis bail no saviem uzraugāmajiem, jo pašiem nav bijis skaidrs, kas ir aizliegts, kas atļauts, kā arī – daudzas tēmas cenzoriem ir bijušas vienkārši nesaprotamas. "Bet varbūt tagad jau drīkst?" – ir viens no jautājumiem, kas pamatīgi mulsināja preses un literatūras uzraugus. Robežas bija pārkāptas, un ņemot vērā masu mediju milzīgo ietekmi uz sabiedrību, ko šodien varētu salīdzināt ar t.s. influenceru spēku, "Avotam" izdevās iekustināt un mainīt cilvēku domāšanu.

Runājot par cilvēkiem un procesiem, kas tolaik iedrošināja "Avota" galveno redaktoru pašu, Aivars Kļavis vispirms nosauc vairākus savus kolēģus redakcijā – Vladi Spāri, Rudīti Kalpiņu, Klāvu Elsbergu, Guntaru Godiņu, māksliniekus Sarmīti Māliņu, Andri Breži un citus. Vienlaikus viņš uzsver, ka mākslinieku vidē atļaušanās ir bijusi daudz izteiktāka, nekā literatūras pasaulē, jo māksliniekiem "aizmuguri" jau labu laiku pirms tam gan Rīgā, gan Maskavā visaugstākajā līmenī nodrošināja tāda spēcīga personība, kā Džemma Skulme, kuras viedokli apšaubīt neviens neatļāvās. Rakstnieki pamodās drusku vēlāk un, ņemot vērā, ka viņu darba instruments bija valoda, likumsakarīgi orientējās galvenokārt uz Latviju.

Vai "Avots būtu varējis pastāvēt ilgāk? Žurnāla auditorija strauji izsīka līdz ar Atmodas procesu iešanu plašumā un spēkā, kad intelektuāls iedrošinātājs un zemtekstu translētājs vairs nebija vajadzīgs – sākās Tautas frontes, vēlāk – barikāžu laiks, kur par galvenajiem medijiem kļuva radio un iknedēļas laikraksts Atmoda. Iespējams, palīdzējusi būtu žurnāla transformācija un konsekvents valsts atbalsts kvalitatīvam kultūras medijam, taču Latvijas valstiskās atjaunošanas sākumā aktuālāk bija domāt par izdzīvošanu šodien, nevis par procesiem, kas veidos mūs rīt.

Izstāde "Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985–1991" veltīta Latvijas laikmetīgās mākslas avangardiskajai lomai mūsu valstiskās neatkarības atgūšanas periodā, kad Mihaila Gorbačova 1985. gadā iniciētās atklātības un pārbūves politikas iespaidā sabiedrībā, tai skaitā rakstnieku, mūziķu, mākslinieku vidē, aizsākās ievērojami liberalizācijas procesi. Tie iedvesmoja Latvijas sabiedrību un ietekmēja arī politisko lēmumu pieņemšanu. Šis nesenās vēstures laikposms, kad māksla kļuva par pretošanās formu un pārmaiņu veicinātāju, atgādina mums kultūras un radošās brīvības nozīmi. Video interviju sērija ar astoņiem izstādē pārstāvētajiem māksliniekiem un kultūras darbiniekiem tapusi sadarbībā ar advokātu biroju "Ellex Kļaviņš" un komunikācijas aģentūru "Fox Consulting".

1 Kļavis, Aivars. "Avota laiks", Zvaigzne ABC, 2022. 31. lpp.

2 Godiņš, Guntars. Avots Nr. 4 (aprīlis), 1987. 16. lpp.

3 https://ir.lv/2021/12/13/aivars-klavis-ta-bija-misija-nevis-darbs/