Pati savā frekvencē. Māksliniece Frančeska Kirke

Andreja Tarkovska "Spogulī", pašā filmas sākumā, skan teksts: "Es varu runāt". Māksliniecei Frančeskai Kirkei Atmodas sākums asociējas tieši ar šiem kadriem, – hipnozes seansa laikā kādam puisim tiek noņemts runas defekts un kopš tā brīža viņš spēj runāt skaļi un skaidri. Ir mirklis, kurā esam mainījušies, jo sākam runāt skaļi un skaidri. Jeb otrādi – drosmīgā un skanīgā runa ir mūs izmainījusi un devusi jaunu brīvību. "Ir sajūta, ka kaut kāds bloks tiek noņemts. Redzu to pēc saviem darbiem – ilgu laiku bija bikla, cietu no pārmetumiem, ka mana māksla neesot latviska... Pēkšņi tas viss beidzās, un es sāku runāt pati savā balsī. Tas sakrita ar periodu, kad mūsu dzīvē aktualizējās politiski jautājumi," saka Frančeska Kirke, kad sutīgā augusta sākuma rītā tiekamies viņas darbnīcā Torņakalnā.

Laiku pa laikam, īpaši jau kādu nozīmīgu norišu brīžos, mēs atceramies mākslas darbus, grāmatas, filmas un teātra izrādes, kas ir spējušas "prognozēt" vēlākus notikumus. Parādās jaunas jēgas un konteksti. Līdzīgi ir ar Frančeskas Kirkes darbiem, piemēram, 1986. gadā tapušo "Militāristu deju", kuru amerikāņu mākslas zinātnieks (ar latvieša saknēm) Marks Alans Švēde raksturo kā komisku apsūdzību "(..) testosterona uzkurinātai agresijai, vistiešāk – globālā mērogā, lai gan gleznā iekļautās sadomazohistiskās seksa spēles Bosha garā pasniegta vētraina ķermeņu jūkļa vidū norāda uz saikni, kas pastāv starp personīgo un politisko, kā vienmēr apgalvojušas feministes."¹ 1986. bija zīmīgs gads – tajā parādījās Mihaila Gorbačova pieteiktie lozungi "perestroika" (pārbūve) un "glasnostj" (atklātība), kas gan vēl kādu laiku tā arī palika pliku lozungu līmenī. Šis bija Čornobiļas atomelektrostacijas traģēdijas gads, ko mēdz uzskatīt par vienu no PSRS sabrukuma detonatoriem.