No šī gada 3. februāra līdz 2025. gada 12. janvārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) galvenās ēkas otrā stāva kreisā spārna zālēs būs skatāma jauna ekspozīcija "Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985–1991", kas vēsta par Latvijas laikmetīgās mākslas procesiem sociālpolitisko pārmaiņu laikā. Izstādi papildina astoņi videostāsti ar izstādē pārstāvētajiem māksliniekiem un kultūras darbiniekiem. Rakstnieks Osvalds Zebris katram autoram veltījis eseju, bet mākslinieks Kristaps Kalns iemūžinājis interviju varoņus fotogrāfijās. Ceturtajā stāstā – māksliniece Helēna Heinrihsone.
Raksts publicēts sadarbībā ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju.
Žurnāla "Karogs" 1989. gada februāra numurā, dzejniecei Montai Kromai (1919–1994) veltītā atmiņu tēlojumā "Par Montu", Helēna Heinrihsone raksta: "Pirmās atmiņas – mūsu dzīvoklis daudz plašāks, cilvēkus atceros no apakšas uz augšu. Monta. Montai daudz trūkumu (to dzirdu no omammas un viņas māsas – mīļāsmammas). Man arī. Lieku kājas uz iekšu. Ejot Monta pārāk šūpojot gurnus. Slinka. Nekurina savu (vēlāk manējo) istabu. Dzejoļus raksta gultā (uz līdz grīdai izgulētas tahtas). Izklaidīga – bāzusi nomazgātu kāju nevis čībā, bet ziepju trauciņā. Monta mīl saldumus. Es arī."1 Krāšņas atmiņu ainas un silti sirsnīgs veltījums nozīmīgam cilvēkam. Draugam. "Rakstīt par Montu Kromu man nozīmē rakstīt par sevi," – veltījuma noslēgumā saka Heinrihsone. Viņas saikne ar avangarda dzejnieci Kromu veidojās kopš dzimšanas, jo Helēnas vecmamma Lidija Erna Pārupe 30. gadu vidū bija ņēmusi savā paspārnē bez vecākiem palikušo Montu. Vēlāk viņai būs lemts kļūt par topošās mākslinieces tuvu draugu un iedvesmotāju visa mūža garumā. "No bērna līdz pusaudzim, līdz pieaugušai sievietei – tik ilgstoša pastāvēšana kopā līdz viņas nāves stundai. Monta mērķtiecīgi veidoja mani par cilvēku."2
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
