Ir tikai jāglezno un viss. Māksliniece Helēna Heinrihsone

Raksts publicēts sadarbībā ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju.

Žurnāla "Karogs" 1989. gada februāra numurā, dzejniecei Montai Kromai (1919–1994) veltītā atmiņu tēlojumā "Par Montu", Helēna Heinrihsone raksta: "Pirmās atmiņas – mūsu dzīvoklis daudz plašāks, cilvēkus atceros no apakšas uz augšu. Monta. Montai daudz trūkumu (to dzirdu no omammas un viņas māsas – mīļāsmammas). Man arī. Lieku kājas uz iekšu. Ejot Monta pārāk šūpojot gurnus. Slinka. Nekurina savu (vēlāk manējo) istabu. Dzejoļus raksta gultā (uz līdz grīdai izgulētas tahtas). Izklaidīga – bāzusi nomazgātu kāju nevis čībā, bet ziepju trauciņā. Monta mīl saldumus. Es arī."¹ Krāšņas atmiņu ainas un silti sirsnīgs veltījums nozīmīgam cilvēkam. Draugam. "Rakstīt par Montu Kromu man nozīmē rakstīt par sevi," – veltījuma noslēgumā saka Heinrihsone. Viņas saikne ar avangarda dzejnieci Kromu veidojās kopš dzimšanas, jo Helēnas vecmamma Lidija Erna Pārupe 30. gadu vidū bija ņēmusi savā paspārnē bez vecākiem palikušo Montu. Vēlāk viņai būs lemts kļūt par topošās mākslinieces tuvu draugu un iedvesmotāju visa mūža garumā. "No bērna līdz pusaudzim, līdz pieaugušai sievietei – tik ilgstoša pastāvēšana kopā līdz viņas nāves stundai. Monta mērķtiecīgi veidoja mani par cilvēku."²

1989. gads, kad publicēts šis veltījums, kļuva par pagrieziena punktu Heinrihsonei un virknei citu viņas paaudzes jauno mākslinieku. Lai arī šādi tādi ārzemju braucieni – VDR, Čehoslovākija, Somija – bija jau pieredzēti, šajā gadā notika pirmā izraušanās lielajā, aizokeāna pasaulē. Latviešu mākslinieku grupa pēc bijušā rīdzinieka Eduarda Nahamkina (kurš atjautīgi izmantoja pēkšņo pasaules uzmanību pret varonīgajiem, no komunistu ķetnām izsprukušajiem, baltiešiem) aicinājuma apmeklē Ņujorku, ierauga muzejus, galerijas un citas debesis. "Pēkšņi tu ej pa Bruklinas tiltu, tu esi muzejā un redzi mākslas šedevru oriģinālā, un saproti, ka pasaule... ir vienkārša un atvērta," – Ņujorkas piedzīvojumu atceras Heinrihsone. 1989. gads ir pagrieziena punkts mums visiem, jo augustā baltieši sastājas "Baltijas ceļā", novembrī krīt Berlīnes mūris un jau pēc dažiem mēnešiem tiek pasludināta Latvijas neatkarība.

"Pārāk atklāta", "pārāk koša", "pārāk izteiksmīga", – par Helēnu Heinrihsoni viņai veltītā izdevumā saka Ilze Žeivate, piebilstot, ka Heinrihsones izaicinājums "nekad nav bijis pašmērķīgs vai tukšs."³ Viņai raksturīgais košums un atklātums septiņdesmitajos un astoņdesmitajos, cenzūras laikmetā, par mākslu atbildīgos varēja mulsināt. "Dēļ formas, ne dēļ satura," – par tajos laikos izstādēm nepieņemtajiem darbiem saka Helēna Heinrihsone. Mākslas akadēmiju viņa pabeidz 1973. gadā, profesora Eduarda Kalniņa vadībā un pirmie darbi, kas tapa tūliņ pēc akadēmijas – "Ar pūķi", "Agrs rīts", "Peldēšanās jūrā" un citi – no dalības izstādēs tiek noraidīti. Tolaik nostiprinās pārliecība, ka jāglezno tikai sev. Noraidošo oficiālās ignorances periodu Helēnai palīdz pārvarēt vīrs Ivars Heinrihsons un Monta Kroma, palīdzīgu roku sniedz gleznotājs Ojārs Ābols – tiek noslēgts pirmais līgums ar Mākslas fondu.⁴

Sarunas laikā vairākkārt atgriežamies pie Atmodas un procesiem, kas to ievadīja un vēlāk – noslēdza. Skatāmies viņas "Daiļslidotāju" (1991), kas esot vienīgais politiskais darbs. "PSRS laikā TV programma bija ierobežota, bieži rādīja sportu. Un daiļslidošana bija viens no sporta veidiem, ko demonstrēja regulāri, tāpēc manī pamazām krājās naids un riebums – nevarēju vairs izturēt to nemitīgo daiļslidošanu. Tad arī radās šī glezna, kas iemieso tā laika apspiestības sajūtu, to, ka kāds mūsu vietā lēma, ko un kā radīs, ko darīs, kā būs. Šī ir mana vienīgā politiskā glezna." Vai par "politisku" var uzskatīt arī darbu "Agrs rīts pilsētā" (1988), kur gar Ļeņina pieminekli, virzienā, kurp norāda vadoņa paceltā roka, skrien suņu bars? Nē, – viņa smejas, – bilde radusies tā, ka agri no rīta nākuši mājup no balles, gar monumentu tiešām bizenējuši suņi, un tas arī bijis iedvesmas avots. Bet "politika" ap izstāžu zālē "Latvija" apskatāmo gleznu uzrūgst pati no sevis – 1988. gada septembra laikrakstā "Padomju Jaunatne" tā kritizēta un pēc tam šī kritika atspēkota. Līdzīgi kā citi kultūrprocesu dalībnieki, arī mākslinieku vidē tolaik palīdzējusi kolēģu savstarpējā iedrošināšana.

"Pirmie un visvairāk atļāvās grafiķi. Varu minēt žurnālu "Avots" un mākslinieci Sarmīti Māliņu, – liela nozīme bija žurnāla milzīgajai auditorija," – savus iedrošinātājus atceras Heinrihsone. Viņa piemin arī mākslas procesus pārraugošos Džemmu Skulmi un Edgaru Iltneru, kuri bija uzņēmušies atbildību par māksliniekiem, lai tie var eksistēt, radīt, augt mākslas pasaulē. "Daudzos gadījumos viņi pasargāja mūs no Maskavas," saka Heinrihsone un atsauc atmiņā mākslinieka Rūdolfa Piņņa un Džemmas Skulmes sarunu, kurā Pinnis vaicājis, vai Skulmei vispār atliekot laiks gulēt un gleznot, uz ko viņa atbildēja: "Es, Rūdolf, neguļu, lai tu varētu gleznot."

Mēs tiekamies Helēnas Heinrihsones darbnīcā Baznīcas ielā. Te krietni jākāpj augšup. Un sākot jau no kāpņu telpas, tad dzīvoklī, vēl augstāk, senajos bēniņos, kuros krājušies un kārtu kārtām uzslāņojušies brīži ar cilvēkiem, viesībām, sarunām, brīži bez cilvēkiem, klusumā – te pārņem sajūta, ka esi iespraucies kaut kādā citā pasaulē. Iespējams, pat citā laikā. Nav ne jausmas, ar ko tas saistīts. Pēteris Bankovskis, aprakstot "Rīgas galerijas" atklāšanu (1992. gada augusts), kurā kā pirmie ienāca Heinrihsonu darbi, piemin gleznieciskā žesta nozīmi. "Helēnu un Ivaru Heinrihsonus vieno ne tikai kopīgs dzīvoklis, darbnīca, zīmogi pasēs, meita Anna, mājas draugu pulks attiecīgās mājas ballītēs, bet arī (un galvenokārt) brīvā, nepiespiestā attieksme pret glezniecisko žestu. Viņi abi ir tieši gleznotāji, nevis uzgleznotāji, attēlotāji vai tēlotāji."⁵ Normunds Naumanis par Heinrihsones izstādi Valsts Mākslas muzejā saka: "Mirdzošajos krāsu laukumos vērās bezjūtīga acs. Dievs raudāt neprot. Bet Viņš ir skūpstījis Tevi, Helēna."⁶ Visticamāk, ka tā.

Bet Monta, viņa stāv (vai varbūt sēž uz izgulētas tahtas) pie kādas izstādei nepieņemtās Helēnas Heinrihsones gleznas – ir Rīga, 1985. gads – un saka.

"Vidū – es,
gandrīz visas lielās gleznas augstumā.
Vienā pusē – rieta sarkanais
ceļš.
saule pie pašām pēdām.
– Saulīte ir nogājusi, – saka
Helēna.
Otrā pusē – viss dzeltens, lejas daļā
pelēks kvadrāts, mana galva dzeltenajā.
Aiz rieta ceļa violeta jūra.
saules krāsota.
Mana mute ir taisna svītra,
sāpīga.
Mana zaļa kleita ar
vienu kailu ceļgalu, nodauzītu
asinis.
Es sevi šeit atzīstu.
Cik nav pa grambām iets,
cik nav paklupis,
cik brūču.
Jo esmu mēģinājusi iet cauri
sienām.
Jā, tā ir mana būtība.
– Gleznu var arī nepieņemt, – saka
Helēna.
Tas abām būtu žēl.
Jo glezna ir spoža.
Bet saulīte patiešām ir nogājusi."⁷

1 Karogs, Nr.2 (01.02.1989). 179. lpp.

2 "Monta Kroma. Trotuārs." Dzejas izlase, 1959–1993. Neputns, 2019. 11. lpp.

3 Žeivate, Ilze, "Helēna Heinrihsone". "Māksla XO galerija", 2007. 5. lpp.

4 "Helēna Heinrihsone". "Māksla XO galerija", 2007. 82. lpp.

5 Literatūra un Māksla, Nr.31 (21.08.1992). 5. lpp.

6 Diena, Nr.7 (15.12.1990). 4. lpp.

7 Kroma, Monta, (Pie vēl izstādei nepieņemtās Helēnas Heinrihsones gleznas.) Karogs, Nr.11 (01.11.1986). 47. lpp.