Ja par mākslinieku Ivaru Poikānu tiktu uzņemta filma, tā būtu jāsāk ar stāstu par "atmodu" kā katra cilvēka paša iekšēju stāvokli – nevis uzrunās un urravās sazin no kurienes atmodinātu brīvību, bet sevī ilgākā laikā noraudzētu pārliecību. "Jānodzīvo piecdesmit gadu, lai saprastu, ka, ja šī brīvība ir, tad ir. Tā ir iekšēja, nevis uz āru izpaužama lieta, vislielākā vērtība," – grāmatā par Ivaru Poikānu saka tās galvenais varonis1. Grāmatas nosaukums – "Laikam nav nekādas nozīmes" – visai trāpīgi raksturo Poikānu pašu: tu vari to pagriezt i tā, i otrādi (gan attiecībā uz laika (ne)nozīmīgumu, gan izlasot to kā "šķiet, nekam nav nozīmes"). Bet attiecībā uz Ivaru Poikānu, – recenzijās un kritikās, intervijās un aprakstos nemitīgi atkārtojas apzīmējums "ironija", itin kā ar šo apzīmējumu viss būtu paskaidrots un Poikāna mākslas skatītājam atliek pie viņa darbiem pasmīnēt, jo, jā – te viss taču ironija... Tomēr, kad no preses un žurnālu slejām pārcelies uz Bruņinieku ielas Poikāna dzīvokli-darbnīcu ar gaišzilu koka grīdu, viss izskatās citādi. Var, protams, stundām triekt par padomijas nejēdzībām, bohēmu un čekas āzēšanu (Poikānam stāstu būtu gana groda seriāla scenārijam), bet var pamēģināt apstāties. Pavērot.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
