Veltījums sāpošajiem tētiem. Intervija ar mākslinieci Anci Eikenu

"Dievs Tēvs Debesīs" ir "Purvīša balvas" 2023. gada izlaiduma jaunākās kandidātes pirmā personālizstāde. Līdzīgi kā citos Ances Eikenas darbos, arī šajā atklājas mākslinieces absolūtā tīrradņa personība, kuras kodolā aizvien zaigo nenoslīpēts (lasīt – neapslāpēts) tiešums, patiesums, cilvēcība un tās iekšējās gaismas spožums. Māksliniece reiz teikusi: "Es domāju, ka Dievs nav kaut kur, bet tepat cilvēkos, un cilvēcība ir mūsu debesis." Ļoti daudz Dieva bija arī mākslinieces tēvā, pret kuru izjustā mīlestībā tapusi arī izstāde, kurā atklāts personiskās pieredzes un ģimenes stāsts. Veidota kā autobiogrāfiska tēva un meitas attiecību izpēte, izstāde ir vispārināma un attiecināma uz skaudro realitāti plašākā sabiedrībā.

Ekspozīcija ir vienots kopums, kurā līdzās dokumentāliem artefaktiem no mākslinieces un viņas tēva dzīves skatāmas instalācijas, glezniecības darbi un teksti, caur kuru pavedieniem tēma tiek "atārdīta" skatītājam ļoti saprotamā un trāpīgā veidā.

"Purvīša balvas" ekspertu darba grupas locekle Līna Birzaka-Priekule, pamatojot savu izvēli, uzteic mākslinieces "spēju un drosmi sava tēta tēlā iekodēt vientulības, izolētības, atsvešinātības un dzīves monotonuma sajūtu, pielaist skatītāju tik tuvu traumai un vienlaikus arī neizmērojamajai mīlestībai, ka kļūst neērti un nedaudz pat kauns".

Kas izstādes kontekstā ir "Dievs Tēvs Debesīs"?

Tā ir cerība par visaptverošu mīlestību un pieņemšanu – vienalga, vai to meklējam sevī, līdzcilvēkos vai augstākos spēkos.

Izstāde ir par manu tēti, kurš daudzējādos veidos bija līdzīgs neskaitāmiem citiem pagājušo paaudžu tēviem – te viņš bija, te nebija, reizēm bija mīļš, reizēm pavisam noslēdzies sevī. Tētim dzīvē periodiski bija problēmas ar alkoholu. Es domāju, ka cilvēkiem, kuri pazūd atkarībās, patiesās problēmas meklējamas depresijā, neatrisinātās iekšējās problēmās, mīlestības trūkumā un citur. Alkohols ir tikai mierinājums – durvis, caur kurām izbēgt no šīs realitātes, kad tajā kļuvis pārāk grūti. Reizēm domāju, ka mana tēta lielākā laime un nelaime bija tas, cik daudz viņš spēja just, jo tad par tik daudz ko sāp sirds. Un manam tētim patiesi sāpēja visas pasaules netaisnības. Viņa līdzjūtībā un cilvēcībā bija ļoti liela gaisma. Pēc tēta nāves sapratu, ka tā gaisma nekur nav pazudusi, bet turpina dzīvot kaut kur tuvumā. "Dievs Tēvs Debesīs" ir veltījums visiem mīļajiem, sāpošajiem tētiem un Dieva klātbūtnei cilvēkos.

Vai pēc izstādes īstenošanas esi radusi iekšēju risinājumu – nonākusi pie atbildēm vai iekšēja dziedinājuma? Vai varbūt šis ir tikai ieskrējiena tramplīns tālākai tēmas izpētei?

Šī izstāde idejiski sāka tapt 2014. gadā, kad man vēl bija 17 gadi – kādā vakarā, ko esmu pieminējusi vienā no izstādes tekstiem. Izstāde jau pati par sevi ietver risinājumu, jo esmu teju izaugusi ar to. Toreiz domāju, ka tā būs vienkārši izstāde par manu tēti, taču ar laiku sapratu, ka līdzīgi stāsti ir arī maniem draugiem, un šī tēma ir daudz plašāka. Sākotnēji man arī šķita, ka šis darbs būs daudz smagāks un skumjāks, taču šo gadu laikā daudz kas ir uzplaucis un mainījies, un beigās viss, ko varēju izstāstīt, ir mīlestība.

Vai, tavuprāt, māksla vispār var sniegt atbildes uz jautājumiem, risinājumus problēmām?

Māksla var ļoti daudz. Sniegt atbildes vai risinājums tā spēj netiešā veidā, jo problēmas un jautājumi tomēr katram ir savi. Agrāk gan apgalvoju, ka izvirzīt jautājumus un norādīt uz problēmām ir mākslas galvenais mērķis, bet šobrīd domāju, ka laikmetīgās mākslas izstādes par globāliem jautājumiem ir tikpat nozīmīgas kā ziedu kompozīcijas, ko cilvēki gleznojuši tikai savam priekam. Galvenais ir ļaut šīm dažādajām lietām pastāvēt līdzās. Pieņemt, ka vari kaut ko nesaprast vai kaut kam nepiekrist, taču nenosodīt to.

Kas ir tās tēmas, kuras caur mākslu esi jau izsmēlusi? Uz kurām tiecies? Tēmas, pie kurām vēlies atgriezties ar jaunu izpratni?

Man ļoti gribas kaut ko būvēt, taču šobrīd esmu apņēmusies tuvāko gadu mēģināt pieturēties pie citiem, man līdz šim neizmantotiem, medijiem. Lai nezaudētu spriedzi un nekļūtu garlaicīgi. Saturiski gan ir vienkāršāk, jo viss, ko es radu, tiešā veidā izriet no manas dzīves. Nespēju labprātīgi veidot darbus par tēmām, kas nav man tuvas – pašas vai līdzcilvēku piedzīvotas, vai vismaz tādas, kurām dzīvoju līdzi sirdī. Patiesībā ir visai daudzi darbi, pie kuru satura vai formas noteikti gribētu atgriezties, jo ir sajūta, ka ideja nav piepildīta, izmantota līdz galam. Visbiežāk tam tīri vienkārši nav pieticis laika, bet varbūt tā vienkārši ir jābūt. Arī mācoties staigāt cilvēks klūp un krīt, un mēģina atkal.

Apraksti savas sajūtas darbu radot, darba procesu noslēdzot un nododot to skatītajam.

Uz šo jautājumu ir grūti atbildēt, jo katra projekta radīšanas process ir citāds un laika gaitā tas mainās. Arī tīri praktiskā ziņā – smagos darbus vairs nedaru viena pati, man daudz palīdz vīrs un mums ir tiešām lieliska ģimene un draugi, kuri ir gatavi iesaistīties un atbalstīt. Un es ļoti mīlu pašu radīšanas procesu. Piemēram, pagājušogad ap šo laiku katras brīvdienas braucām uz laukiem, vedām materiālus, kopām zemīti un gatavojāmies mana bakalaura darba – siltumnīcas kā baznīcas – būvēšanai. Svaigs gaiss, fizisks darbs, pavasara saule... Bija reizes, kad dienas beigās raudāju vienkārši par to, cik forša diena ir bijusi. Bieži atnāk tāds saviļņojums – vienalga, vai vedot kārtējo piekabes kravu vai vienatnē strādājot pie izstādes iekārtošanas naktī pirms atklāšanas. Tad ir sajūta, ka pietuvojos kaut kādai īstenībai. Tieši šodien muzejā, kā klucīšus kārtojot dēļu atgriezumus, atcerējos to, kā bērnībā tēta "stroikās" spēlējāmies ar visādiem būvniecības materiāliem. Tagad bieži noskaņa ir tāda pati. To, ka gala rezultāts būs atvērts skatītājiem, dažkārt pat aizmirstu – varbūt apzināti par to nedomāju, jo tas ir nedaudz biedējoši.

Kādai jābūt tavai darba videi, kurā tu radi?

Man nav savas darbnīcas. Katram projektam gatavojos kādā citā vietā – atkarībā no medija, kādā strādāju. Vienīgais paliekošais ir mana prāta telpa – tā arī ir pati svarīgākā, jo pārējie svarīgākie darba procesi notiek iekšēji. Sākot no ideju augšanas un pilnveidošanas, līdz to realizācijas plānošanai un dažādām loģistikas lietām. Dažkārt strādāšana nozīmē vienkārši iziet pastaigā padomāt. Jābūt skaidram prātam, atvērtai sirdij un kaut nedaudz mieram dzīvē. Man ir ļoti grūti pilnvērtīgi pievērsties vairākām lietām vienlaicīgi. Šobrīd esmu ļoti pateicīga Valsts Kultūrkapitāla fonda jaunrades veicināšanas stipendijai, pateicoties kurai, beidzot varu sajust, ko nozīmē plānot un darīt mierīgi un dziļi. Kā arī otro reizi dzīvē (pirmā bija "Dievs Tēvs Debesīs" izstāde) piedzīvot, kāds ir radīšanas process bez stingri noteikta realizācijas termiņa.

Domājot par šobrīd vajadzīgo darba vidi – tas būtu sauss ceļš laukos un siltāki laikapstākļi, lai varētu tur mierīgi dzīvot, nepavadot pusi dienas cīnoties ar dūmojošu krāsni.

Kas pamudināja tevi pievērsties mākslai?

Aptuveni trīs gadu vecumā gleznoju akvareļus, kur vienā putrā jaucu kopā visas pieejamās krāsas. Kad vecāki jautāja, kas tas esot, es atbildēju, ka "melnais sviests". Tā nu viņi mani aizveda uz mākslas pulciņu pie Jāņa Anmaņa. Biju tiešām vēl ļoti maza, jo spilgti atceros uzdevumu, kurā bija jāglezno, kā mēs ar ģimeni lejam laimītes, bet es tolaik vēl nesapratu, ko tas nozīmē, tāpēc vienkārši mākonītī uzzīmēju lietas, kas man šķiet laimīgas. Vēlāk tiku aizvesta uz keramikas un gleznošanas pulciņu Annas ielā pie ļoti mīļas skolotājas Andas Laukevicas. Tad sekoja pamatskola ar mākslas novirzienu, tad "rozentāļi". Māksla nevienā brīdī īsti nebija izvēle – es vienkārši turpināju iet bērnībā iesākto ceļu. Pēc vidusskolas gan gribēju kļūt par cilvēku ar stabilu darbu, ģimeni un dārzu, kā arī darīt kaut ko patiesi nepieciešamu, tādēļ iestājos Rīgas Stradiņa universitātes Rehabilitācijas fakultātē. Kaut arī studijas man ļoti patika, tā bija pirmā reize mūžā, kad biju tik tālu no mākslas. Laikam pārmaiņas bija pārāk straujas, tādēļ pēc gada tomēr iestājos Latvijas Mākslas akadēmijā. Sapnis par darbu, kas diendienā būtu saistīts ar praktisku palīdzību cilvēkiem grūtībās, nekur nav zudis, taču zinu, ka tagad visu dzīvi neprātošu, kā būtu bijis būt māksliniecei. Jo īpaši pēdējos gados, kad radošā darbība ir ļāvusi piedzīvot tik augstus cilvēciskā kontakta un siltuma apmaiņas viļņus, ka nācies saprast – arī tam, ko daru šobrīd, var būt liela jēga un vajadzība. Taču, jā, ļoti pietrūkst stabilitātes un kaut nelielas paredzamības.

Kā māksla spējusi mainīt tavus domāšanas un sajūtu modeļus?

Attiecības ar savu amatu likušas saprast, ka ar šī darba specifiku ir ļoti viegli aizdzīvoties tā, ka tas ir viss, kas tev ir, un palaist garām svarīgākās lietas dzīvē. Ģimenei, draugiem, savai fiziskajai un mentālajai veselībai ir jābūt prioritātei, un tikai tad var sekot projekti un degošie termiņi.

Nenāk par ļaunu laiku pa laikam sev atgādināt, ka cilvēka mūžā ir vien aptuveni četri tūkstoši nedēļu, un mēs patiešām nezinām, kura satikšanās ar kādu cilvēku var izrādīties pēdējā. Tāda visai nopietna radošās darbības forma ir māksla dzīvot. Spēt saskatīt un priecāties par mazajām lietām. Mīlēt, skriet, baidīties, elpot, būt dabā – just, ko nozīmē būt cilvēkam.

Kuru Latvijas mākslinieku darbībai ar interesi seko līdzi un kāpēc?

Vienmēr ar interesi sekoju līdzi sava tēlniecības studiju kursabiedra Oto Holgera Ozoliņa radošajai dzīvei. Viņa darbībā ir kaut kas īsts un godīgs, kas cilvēkos bieži pietrūkst. Jāatzīst gan, ka pēdējos gadus dzīvojos kaut kur savā pasaulē un neesmu tā aktīvākā kultūras pasākumu apmeklētāja. Dažkārt šādā veidā apzināti izvairos no mākslas pārsātinājuma, bet patiesībā – pārējā dzīve dabiski ņem virsroku. Laiku pa laikam ir kāda izstāde, uz ko ļoti gribētos aiziet, taču brīdī, kad par to atceros, tā jau ir beigusies.

Ja man būtu pietiekami daudz naudas, lai varētu domāt par tās ieguldīšanu, es gribētu iegādāties Andra Eglīša, Ingas Melderes un Amandas Ziemeles gleznas. Vienkārši, jo patīk. Un laikam arī tādēļ, ka tie būtu darbi, ar kuriem mājās būtu patīkami sadzīvot, jo ir daudz mākslinieku un viņu darbu, kas uzrunā, bet tikai galerijas sienās.

Ko tu sagaidi no "Purvīša balvas" žūrijas, izvērtējot finālistu darbus?

Tā kā man ar pārējiem finālistiem ir zināma vecuma starpība, būtu loģiski cerēt, ka vispirms tiks vērtēti darbi, ar kuriem esam izvirzīti balvai, nevis līdz šim paveiktais, jo tur ar saviem kolēģiem es vienkārši nespēju konkurēt. Taču nezinu, vai to var tā nošķirt.

Brīžiem arī prātoju par to, ka manā izstādē ļoti liela nozīme ir tekstam, tādēļ baidos, vai ārzemju žūrija spēs darbu uztvert pilnīgi, jo tulkojumā daudz kas pazūd. Līdzīgi gan no kaut kā nākas atteikties pilnīgi ikvienam no finālistiem, taču viss tāpat izskatās lieliski.

Tomēr, jāatzīst, es diez ko daudz par to nedomāju, jo šobrīd ir liels un laimīgs saviļņojums atkal atgriezties pie šīs izstādes. Par to esmu ļoti pateicīga "Purvīša balvas" ekspertiem, kas izstādi pamanīja. "Dievs Tēvs Debesīs" mākslas telpā "Brīvība" bija atvērta skatītājiem vien trīs nedēļas pašā gada nogalē, kas parasti aizrit svētku burzmā vai slimošanā, tādēļ bija daudzi mīļi cilvēki, kuri izstādi toreiz nemaz neredzēja. Šajā ekspozīcijā noskaņa neizbēgami būs citāda, bet ir prieks, ka kaut daļu no toreiz radītā būs iespēja redzēt un piedzīvot atkal.

Intervija publicēta sadarbībā ar "Purvīša balvu".