Skaistums un posts. Intervija ar māksliniekiem Evitu Vasiļjevu un Kasparu Groševu

Izstādes idejiskais iedīglis saistāms ar vienu no Latvijas savdabīgākajiem māksliniekiem – Hardiju Lediņu (1955-2004) un viņa savulaik izveidoto eksperimentālās mūzikas projektu NSRD jeb "Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca", kurā kopā tika pulcēti domubiedri un laikabiedri no mākslas un mūzikas aprindām. Veidojot individuālus darbus, Evita Vasiļjeva un Kaspars Groševs Cēsu mākslas centra industriālajās telpās radīja daudzslāņainu instalāciju, kas NSRD "aptuvenās mākslas" manifestu it kā paturpina laikā un telpā.

Mākslinieki ne tikai notver NSRD darbības nospiedumu Latvijas mākslā, mūzikā un radošajā ikdienā, bet arī pievēršas šodienas radošajām kopienām. Izstādes priekšplānā abi autori izvirza citkārt savā darbībā pieklusinātākas Latvijas radošās kopienas un to, kādas varētu būt to nākotnes utopijas jeb kā tās no "pagrīdes" sasniedz savu ideālo nākotnes tēlojumu.

Groševs pagātnes un tagadnes garu atklāj skaņas instalācijā, gleznu ciklā un video darbā ar izplūdušiem Rīgas radošās dzīves tēliem, kamēr Vasiļjeva ieskicē nākotnes redzējumu caur utopiskām arhitektoniskas betona skulptūrām, ko papildina lampu atlējumi, kuros stikla vietā izmantotas kausētas un lietas ziepes.

"Purvīša balvas" ekspertu darba grupas locekle Līna Birzaka-Priekule, pamatojot savu izvēli, uzteic abu mākslinieku "eklektiski radošo brīvību, katram darbojoties savā zonā [..], kas ir kā svaiga gaisa malks, kas ieplūst un izplūst arī pa industriālās ēkas otrā stāva gaiši zilajiem aizkariem. [..] Nomināciju pamato mākslinieku spēja atvērt un strādāt ar industriālo telpu, kur būtiskais rodas domapmaiņā, sadarbībā un vietējo radošo kopienu nebeidzamajā burbuļošanā".

Kādas ir mūsdienu Latvijas radošās kopienas? Kāds ir to raksturs, iekšējās darbības un attiecību mehānismi?

Kaspars Groševs: Tās joprojām ir diezgan sadrumstalotas, katrai kopienai ir savi iekšējie uzstādījumi, taču aizvien vairāk parādās sadarbības gars. Jaunie mākslinieki sadarbojas – dala kopīgas telpas un rada kopā. Ir interesanti vērot attīstību – kā no mazām pagrīdes grupiņām izaug kas tāds, kas dažreiz nonāk arī Nacionālajā mākslas muzejā.

Evita Vasiļjeva: Un sadarbība ir ļoti nozīmīga – tā veicina izaugsmi un ļauj iemantot piederības sajūtu. Jau kādu laiku dzīvojot ārpus Latvijas – Amsterdamā un Parīzē, esmu novērojusi, ka māksliniekam vienam pašam bez sastrādāšanās izsisties ir ārkārtīgi grūti.

Uz ko balstās jūsu pašu sadarbība? Kas ir tā saitīte, kas satur kopā?

E.V.: Mēs kopā izaugām mākslas vidē. Kopā gājām uz izstādēm, mainījāmies grāmatām un dalījāmies ar mūziku.

K.G.: Neatceros, kurš kuram arī pirmo reizi parādīja NRSD. Kopā mācījāmies Rozentāla mākslas skolā, pēc tam četrus gadus Mākslas akadēmijā. Uzsākot katrs savas radošās gaitas, saikni saglabājām. Vienmēr pārrunājām to, ko kurš dotajā brīdī dara. Laiku pa laikam kaut ko kopā esam darījuši – vai nu es kūrēju kādu izstādi ar Evitas dalību vai arī abi esam iekļauti kādā grupas izstādē. Tā tie ceļi vienmēr ir krustojušies. Šī ir mūsu atkārtota sadarbība, iepriekšējā bija pirms 15 gadiem. Ņemot vērā, ka tik ilgus gadus esam draugi, mēs arī tīri profesionāli spējam labi sastrādāties.

Kā vienojāties par izstādes "Zilā līča māja" idejisko pamatu?

E.V.: Kad mūs uzaicināja veidot izstādi Cēsīs, sākām domāt par to, kas mūs abus vieno. Nonācām pie viena no Hārdija Lediņa projektiem – NSRD, kas mūs abus ļoti ir iedvesmojis. Pateicoties šim Lediņa projektam, lielā mērā esam izveidojušies par to, kas esam tagad.

K.G.: Daudzslāņaino un apjomīgo izstādi caurstrāvo atsauces uz NSRD "aptuvenās mākslas" ideju. Viens no izstādes atskaites punktiem ir Hardija Lediņa zīmējums – utopisks Pārdaugavas ainavas zīmējums "Zilā līča māja" (1984). Veidojot it kā savu šī zīmējuma turpinājumu, mēs domājām par mūsdienu radošo dzīvi un kādas varētu būt tās nākotnes utopijas. Cēsu izstāžu ēkas pirmais stāvs tika veltīts vietējām radošajām kopienām, savukārt otrais – gaisīgākām utopiskām pārdomām.

Kāda tieši bijusi Hardija Lediņa ietekme uz jums kā māksliniekiem?

E.V.: Man viņa darbība iedeva apziņu par brīvību. Par to, ka drīkstu domāt citādāk un brīvi darboties tā, kā es to vēlos. Viņa iepazīšana bija pirmais moments manā dzīvē, kad sapratu, ka māksla var būt jebkas. Ir tikai brīvi, radoši jādarbojas. Šis avangards man atvēra visas durvis.

K.G.: Man – gluži līdzīgi!

Cik lielā mērā ekspozīcija pakļaujas brīvai interpretācijai?

K.G.: Viennozīmīgi izstāde ir atvērta interpretācijām. Uz to var nākt bez jebkādām zināšanām par Hardiju Lediņu vai NSRD. Tas drīzāk bija atskaites punkts mums pašiem, bet katrs var veidot savu izstādes versiju.

E.V.: Pirmkārt jau tā ir vizuālā māksla, un nav viena veida, kā uz to skatīties. Turklāt es strādāju ar abstrakciju. Katrs ir aicināts nākt baudīt krāsas, formas, gleznas un skulptūras.

Lūdzu padalieties ar izstādes procesa aizkulisēm – domu un emocionālo fonu, kas jūs pavadīja darbu tapšanas laikā?

K.G.: Atceroties aizvadīto gadu un gatavošanos izstādei, jāatzīst, ka manā gadījumā tas bija process starp vairākām lietām. Paralēli es pasniedzu akadēmijā, mēģināju saganīt galeriju "427" un darboties darbnīcā. Tolaik gan centos biežāk atrasties galerijā un gleznot tur. Tādā veidā es biju radošo kopienu ieskauts un arī skats pa logu uz Vagonu ielas radošo kvartālu bija distopiski utopisks. Kopumā šis radīšanas process bija tāds nedaudz pa miglu, kad pussapņaini pusnomodā, diezgan ātrā tempā un koncentrēti tapa darbi. Biju procesā ļoti ieaudzis, un tagad to pat grūti noraksturot. Pats process bija svarīgs – gan apkārt notiekošais, gan tas, ka spēju to pārtransformēt abstraktās lietās un ielikt savā darbā.

E.V.: Mani savukārt ļoti ietekmēja Cēsu Laikmetīgā mākslas centra izstāžu telpas apmeklējums. Otrā stāva spožums, plašums un horizonta sajūta radīja asociācijas ar pludmali, utopiju, gaisu un gaismu. Tā izkristalizējās ideja par skulptūrām, kas izskatās kā smilšu mājas. Brīdī, kad bija jāgatavojas izstādei, sakās karš Ukrainā, kas savukārt darbiem piešķīra laika trausluma un destrukcijas dimensiju.

Vai ir kas tāds, ko nākas atzīst, ka esat upurējuši, lai varētu nodarboties ar mākslu?

(Abi smejas)

K.G.: Ko tik nav nācies upurēt! Tik daudzas lietas, ieskaitot veselo saprātu!

E.V.: Stabilitāti un normālu dzīves veidu! Nevar paņemt kredītu bankā, nevar nopirkt dzīvokli...

K.G.: Taču, jāatzīst, ka brīdī, kad tas normālais dzīves veids pietuvojas, tu saproti, ka... Es nezinu... Māksliniekam māksla ir vai nu aicinājums vai... kāds cits stulbs vārds, bet tā katrā ziņā ir kaut kāda neizbēgamība. Ieejot mākslas procesā un atrodot to nervu, kurš interesē un kuram vēlies veltīties – ir diezgan grūti no tā visa izkāpt. Tad nu tu upurē, piemēram, savu pensijas fondu. Tāpēc es diezgan laicīgi sāku veidot savu mākslas kolekciju, ko kādu dienu pārdošu Nacionālajam mākslas muzejam – pensijas vajadzībām (smejas).

Vai māksla var sniegt atbildes uz jautājumiem un risinājumus problēmām? Vai tomēr tās uzdevums ir tikai izvirzīt un norādīt tos priekšplānā?

K.G.: Domāju, māksla var jebko. Atnākot uz ekspozīciju laikā, kad cilvēkam ir jāizdomā, piemēram, kāds sarežģīts projekts, var gadīties ieraudzīt kādu mazu detaļu un pēkšņi viss var saslēgties. To nekad nevar zināt.

Māksla var norādīt arī uz problēmām, taču varbūt ne mūsu izstādes gadījumā, jo mēs tajā necenšamies neko komentēt. Drīzāk aicinām cilvēkus domāt savas domas.

E.V.: Es neticu, ka mākslai būtu kāda konkrēta misija. Māksla ir brīva. Telpā ar mākslas darbiem es vienkārši jūtos pacilāti un gandarījumu sniedz vien tas, ka cilvēki rada.

Kā māksla spējusi mainīt jūsu domāšanas un sajūtu modeļus?

K.G.: Uzskatāms piemērs – studējot vizuālās komunikācijas nodaļā, es iemācījos domāt konceptus. Māksla var būt tīri tehniska domāšanas lieta. Paņem elementu, kas eksistē, un izdomā, kā tas varētu tikt izmainīts, lai kļūtu par mākslas performanci. Tagad gan man vairs nav tik svarīgi konceptuāli pamatot savu domu – man labāk patīk radīt intuitīvi un pēc tam domāt, kas ir tas, ko esmu izdarījis, taču tik un tā bieži sevi pieķeru domājam konceptos.

Bet kā ar sajūtu pasauli?

E.V.: Par mani mēdz smieties, kā varu sēdēt tukšā istabā, skatīties pa logu un sajūsmināties par to, kā gaisma krīt. Pasauli sev apkārt redzu kā potenciālu mākslas darbu. Emocionāli – tas ir tāds skaistums un posts.

K.G.: Emocionāli esmu tik ļoti saaudzis ar mākslas procesu – izstāžu veidošanu, domapmaiņu, mākslinieku satikšanu, ka par ikdienišķām lietām vispār nav interesanti domāt. Jā, tas ir tāds skaistums un posts!

E.V.: Es nolaidos ar to slaveno reisu Parīze-Rīga, kurā lidmašīna noskrēja no skrejceļa, taču es nemaz nepamanīju, ka kaut kas nogāja greizi. Es biju tik aizņemta vērojot operatīvo automašīnu gaismas un analizējot scenogrāfiju, ka nebija laika satraukties.

K.G.: Jā, tās ikdienas lietas dažreiz ir grūtāk saganīt, jo tu aizsapņojies.

Man patīk sēdēt kafejnīcās un vērot cilvēkus. Mākslā daudz kas rodas no novērojuma. Var kaut ko salasīt grāmatās, bet var arī vērot apkārt notiekošo un mēģināt saprast, ko tas pasaka ne tikai par mani un citiem cilvēkiem, bet šo laiku kopumā. Ikdienišķas lietas var izrādīties pavisam leģendāri momenti. Protams, ja ir kāds, kas tos piefiksē.

Kāds būtu jūsu personiskais Latvijas laikmetīgās mākslas aculiecinieku ziņojums un ideālās nākotnes redzējums?

E.V.: Ideālajā nākotnē Latvijā ir laikmetīgās mākslas muzejs. Un laba nauda mākslai. Mākslinieki vēlas atgriezties Latvijā, veidot kopienas. Ideālā pasaulē cilvēki nebaidās nodarboties ar mākslu un dzīvot brīvāk, neraizējoties par ienākumiem.

K.G.: Jā, šeit gribētu dzīvot ne tikai latviešu, bet arī ārvalstu mākslinieki. Notiktu domapmaiņa un aktīva iekļaušanās globālajos procesos.

Un kā ar šobrīd notiekošo?

E.V.: Mani vienmēr fascinējis tas, ka Latvijā, neskatoties uz izteikta mākslas tirgus neesamību, ir ļoti daudz radoši cilvēki, kuri ar mākslu nodarbojas vēlēšanās nevis pārdošanas iespēju vadīti. Tas ir tāds visdabiskākais ceļš – tīra, neizkalkulēta radīšana.

K.G.: Mākslinieki Latvijā patiesībā dara interesantas lietas, kas nereti netiek pamanītas. Notiek izstādes mežos un laukos, kuras neviens nepamana. Tikai pēc laika bildēs ierauga. Daudz kas notiek pagrīdē.

E.V.: Mani iedvesmo arī tas, ka Latvijas vide vēl nav izveidojusi savu raksturu. Viss vēl mainās un top, tāpēc tā ir ļoti auglīga. Tā formējas un var izveidoties dažādos virzienos.

Ko jums nozīmē būt nominētiem "Purvīša balvai"?

K.G.: Biju nominēts arī pirms diviem gadiem (par multimediālo instalāciju "Cita istaba" Mākslas festivāla "Cēsis 2020" ietvaros - aut.), un tas, kas man ļoti patika, bija iespēja izstādīties Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Šīs izstādes apmeklētība un publikas atdeve ir pozitīvākais balvas aspekts. Tā ir iespēja savu darbu paradīt ļoti publiskā formātā un tad novērot reakcijas, apzināt darba interpretācijas.

E.V.: Tā kā es nedzīvoju Latvijā, iespēja izstādīt savu darbu Nacionālajā mākslas muzejā dod sajūtu, ka atgriežos mājās. Es muzejā jūtos ārkārtīgi labi, man patīk turp doties – uzstādīt darbus un katru dienu tur vienkārši pabūt. Un arī maniem vecākiem par to ir prieks! Man gan tā šķiet normāla darba sastāvdaļa, jo profesionāls mākslinieks agrāk vai vēlāk nonāk muzejā. Bet...

K.G.: Manai psihiatrei ir prieks!

E.V.: ... bet vairāk prieks ir manam tētim un viņa kolēģiem, kā arī maniem radiem Smiltenē!