Zudusī Maslova. Intervija ar mākslinieku Kristapu Epneru  (2)

Šī ir jau trešā reize, kad mākslinieks nominēts Latvijas laikmetīgās mākslas prestižākajam apbalvojumam. 2019. gadā Kristaps Epners balvai tika nominēts par darbu "Aizmirst mani nevar" – dzejniekam Miervaldim Kalniņam veltītu dokumentālu inscenējumu, savukārt 2017. gada "Purvīša balvas" izlaidumā mākslinieks tika izvirzīts par personālizstādi "Vingrinājumi" – vizuāli muzikālu stāstu par cilvēka ķermeni fiziskas slodzes laikā.

Darbā "Maslova" mākslinieks pievērsies savulaik spēcīgas, spīta un savas pārliecības vadītas, bet mūsdienās teju nīkuļojošas un aizmirstībā grimstošas vecticībnieku kopienas izpētei Latgalē. "Kad vecticībnieki man jautāja, ko es te vispār daru, – es viņiem nevarēju paskaidrot. Man nav tādas racionālas atbildes. Nemateriālā līmenī sajutu īpašu enerģiju un gribēju ar to kaut ko iesākt," atzīstas mākslinieks. Impulsu iniciēts aizsākās ilgstošs vecticībnieku kopienas pētniecības process, kurā, kā uzsver "Purvīša balvas" ekspertu darba grupas locekle Līna Birzaka-Priekule: "[..] autoram izdevies notvert pārlaicīguma sajūtu, kurā vienlīdz vērtīgs ir gan sakrālais mantojums, gan cilvēks, kas to tur vērtē." Tāpat māksliniekam, iespējams, neapzināti sajūtot laika garu un notikumus pirms tie vēl materializējušies, izdevies tēmu sasaistīt ar netaisnīgajiem un absurdajiem sociālpolitiskajiem notikumiem.

Kas ir Maslova?

Tā ir brīnišķīga nekuriene Andrupenes pagastā starp Aglonu un Dagdu. Maslovas ciemā es nokļuvu nejauši – laikā, kad veidoju darbu "Logi" (2016) Cēsu mākslas festivāla izstādei "Laikmetīgā ainava". Tā ar savu īpašo enerģiju pārņēma mani savā varā, nelika vairs mieru.

Pirms gadsimta šī nelielā vietiņa Latgalē bija aktīvs garīgās prakses centrs samērā plašā apkārtnē dzīvojošu vecticībnieku kopienai – mājvieta vienai no teju simts draudzēm, kuras darbojās 20. gadu Latvijā. Tagad, var sacīt, ka tā ir zudusi, jo vecticībnieki ir vai nu miruši, aizbraukuši vai pārstājuši ticēt. Maslovas vecticībnieku draudze beigusi pastāvēt 1993. gadā. Tas gan nenozīmē, ka tuvākajā apkārtnē nebūtu neviena vecticībnieka. Dažus, kuri bijuši cieši saistīti ar Maslovu, man izdevās arī personīgi satikt.

Kādas bija šīs tikšanās? Kādi tur sastaptie cilvēki?

Lūgšanu namam līdzās atrodas neliels lopkopju īpašums "Mežgrāvji", kurā darbojas divas saimnieces – Gaļina un Inna Kozlovskas, māte un meita. Viņas nav vecticībnieces, toties no rīta līdz vakaram pašaizliedzīgi rūpējas par dažus desmitus lielu govju ganāmpulku, un viena bez otras nevar. Darba ritms vienā skrējienā gandrīz vai bez atelpas. Slaukšana ir no rīta un vakarā, no rīta un vakarā – nevar ne reizi izlaist, nevar atkāpties. Par gotiņām jārūpējas, katrai dots savs vārds, visas ir ģimenes locekles, katra ar savu raksturu. (Kopš viesošanās pie viņām uz piena paku skatos citām acīm.)

Inna Maslovā pastāvīgi sāka dzīvot 1995. gadā – 18 gadu vecumā. Pārcēlās no Lielvārdes. "Mežgrāvji" bija Innas tēva tantes (polietes, katolietes) saimniecība. 1949. gadā tante aizmukusi no izsūtāmo vilciena. Mantas palikušas vilcienā un aizvestas. Līdz 1954. gadam dzīvojusi slēptuvē turpat mežā netālu no saimniecības, kad iznākusi ārā – tikusi amnestēta. Kamēr slēpusies, dzimtas māja izjaukta un aizvesta prom. Kad iznākusi no meža, atvedusi citu māju un uzmontējusi to vecās vietā.

Innas ģimenei sākot dzīvot "Mežgrāvjos", Maslovas vecticībnieku lūgšanu nams jau bijis pamests. Apkārtējie Maslovas ciema kaimiņi, dzērāji, visu pamazām nodzēruši un nodzērušies paši. Viens, dzērumā smiedamies, skatījies, kā acu priekšā nodeg viņa paša māja. Cits nosmacis tvana dūmos. Pēc tēva nāves, Innas brālis visādi centies pierunāt saimniecības tehniku izpārdot. Inna iespītējusies un turpinājusi saimniekot. Tagad attīsta saimniecību, palielina govju ganāmpulku, piedalās Eiropas projektos, iegādājusies papildu tehniku un zemi, nokārtojusi traktora vadīšanas tiesības, izgājusi kursus Rīgā, lai patstāvīgi varētu ņemt un nodot piena paraugus. Inna jaunībā trenējusies karatē, ir pieckārtēja Latvijas čempione ķirbju audzēšanā. Atjaunojusi māju. Enerģiska un dzīvespriecīga. Esmu drošs, ka Maslovas vecticībnieku lūgšanu nams ir spējis paglābties no vandāļiem tikai pateicoties Kozlovsku ģimenes klātbūtnei.

Abas saimnieces bija šī darba pirmais atbalsta punkts, un sākotnēji man pat šķita, ka rakšos dziļāk viņu pagalmā. Tomēr jau diezgan agrā fāzē sapratu, ka man nepieciešams sastapt dzīvus vecticībniekus. Dagdā ir neliela vecticībnieku kopiena, kura turas uz gaišas un ļoti atsaucīgas kundzes pleciem, kura nerunā nevienu vārdu latviski. Tā ir Varvara Potapovna Dorofejeva – viņa arī mana video darba galvenā varone. Varvaras vectēvs savulaik būvēja vecticībnieku lūgšanu namu netālajā Sotņikovā, taču to padomju laikā iznīcināja. Kad Sotņikovu aizšķūrēja, draudzes īpašumu pārcēla uz Maslovu. Kad Maslovā viss izbeidzās, ikonas, grāmatas un lielos griestu svečturus pārveda uz Dagdu. Varvarai vecticība ir dzīva.

Kā izdevās pietuvoties šiem cilvēkiem un veidot attiecības?

Pamazām. Šis process notika vairāku gadu garumā, pieradinot ar savu klātbūtni un iemantojot uzticību. Lai gan man jāatzīst, ka guvu arī labu mācību. Vienubrīd, filmēšanas procesa gaitā biju pārāk intensīvs un nemanot pārkāpu privātās telpas neredzamo robežu. Nemaz nekautrējos – kā mākslinieks, esmu jūtīgs, dažbrīd viegli ievainojams un aizrautīgs īpaši tad, kad darba idejas realizācija ir pārņēmusi savā varā. Maslovas saimnieču līdzšinējā sirsnība un dāsnums manu piesardzību iemidzināja, es aizrāvos un uz mirkli piemirsu, ka atrodos citā teritorijā. Ne gluži kā svešais, bet tomēr kā savādais, ne līdz galam pieņemamais. Īsi pirms atbildīgās filmēšanas dienas tiku palūgts ieturēt distanci un turēties tuvāk vecticībnieku lūgšanu namam, ceļam otrā pusē. Ir jāsaprot to, ka viņas savā paradīzē (vai katorgā – grūti pateikt) ir pašpietiekamas, un es viņām vispār neesmu vajadzīgs. Tāpat arī vecticībniecei Varvarai – esmu no citas pasaules. Tā ir mana apmātība, mana interese, – un viņas ir vajadzīgas man. Līdz ar to ir jāpieņem pretējās puses spēles noteikumi. Laikam vienkārši vajadzēja dubultā vai trīskārši saskaņot savas darbības, teiksim, kad drīkstu pagalmam pāriet. Ceru, ka nākamreiz aizbraukšu un atkal viss būs labi, mana uzmācīgā klātbūtne būs piemirsta.

Kas pašam personīgi bija lielākais atklājums visā šajā pieredzē?

Latgale man vienmēr bijis tāds nezināmais. Tā ir tāds nenoslīpēts kristāls, kurā vēl jūtama pirmatnējā jauda. Stipro cilvēku vieta.

Personisks atklājums man bija vecticībnieku dziedāšanas tradīcija. Vecticībnieki dzied vienbalsīgi stingri sekojot paraugam, kas saglabājies cauri gadsimtiem. Sakrālajos lūgšanu dziedājumos nav pieļaujama improvizācija un dziedāšana "no sevis". Skanējuma pierakstam netiek izmantotas notis, visi dziedājumi tiek izpildīti lasot noteiktas zīmes, kas vizuāli līdzīgas karogiem, kāšiem vai āķiem. Zīmju dziedāšanā izmanto notācijas sistēmu, kas fiksē dziedājuma intonāciju un attieksmi, katra zīme – tā ir dvēseles kustība. Šīs zīmes izvietotas virs teksta, kas pierakstīts baznīcslāvu valodā. Dziedāšanas tradīciju pārmanto divos veidos – mutiskajā un teorētiskajā jeb zinātāju līmenī. Zinātāju jeb reģentu Latvijā atlicis pavisam nedaudz. Vairāk ir tādu kā Varvara Dagdā, kas tradīciju pārzin, dziedot pēc atmiņas un pieredzes jeb dziedmotīva. Šobrīd šī unikālā tradīcija tiek virzīta iekļaušanai UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā.

Vēl viens mans atklājums – ejot cauri arhīviem, uzdūros detalizētai atskaitei, kurā norādītas apdzīvotās vietas, kurās dzīvoja vecticībnieki, kuri 20. gados apmeklēja Maslovas lūgšanu namu. Tā man radās telpisks priekšstats par to, kur konkrēti šīs apdzīvotās vietas atrodas šodien.

Kāds bija emocionāli piesātinātākais pārdzīvojums?

Meklējot pēc iespējas senākas fotogrāfijas, kurā redzama Maslova, man gadījās kāda, var sacīt, ērmota saruna. Klīstot pa Maslovas apkārtnes ciemiem, iegriezos kādas zināmas vecticībnieku dzimtas sētā Okras ezera krastā. Pagalmā sastaptā kundze atzina, ka lielu daļu savas dzīves regulāri apmeklējusi Maslovas lūgšanu namu, nereti ezeru šķērsojot laivā, jo tā tuvāk. Iepriekšējā dienā bijusi Maslovas lūgšanu namam tuvumā esošajos kapos, apkopusi piederīgos. Iemeslu nepaskaidrojot vecticībniece atzina, ka visas senās bildes sadedzinājusi un cita starpā viņa paziņoja, ka Maslovas vairs nav. Kā nav?! Es Maslovā vairākas naktis pēc kārtas pie dievnama gulēju teltī, bet viņa man saka, ka dievnama nav. Jutos tik apjucis, ka nezināju, kā turpināt sarunu. Vēlāk, Rīgā, iepazinos ar Nadeždu Pazuhinu – vecticības pētnieci, kura pieļāva iespēju, ka pasakot, ka lūgšanu nama nav, kundze ar to domājusi, ka šī vieta vairs nav dzīva, jo tajā netiek turpināta garīgā prakse. Lūk, cik dažāds var būt lietu redzējums. Man tas bija pārdzīvojums.

Kāpēc līdzās video darbam izstādē iekļauti arī graudi?

Jā, video ir viena sastāvdaļa, tad vēl ir attēli no arhīviem, maza pierakstu grāmatiņa un kviešu graudi. Jau pirmajā reizē nokļūstot Maslovā pievērsu uzmanību graudu apvalkiem dažādās lūgšanu nama vietās, arī uz ikonu plauktiņiem un pat tornī. Lopkopējām par to jautāju, – viņas mazliet kautrējoties atzinās, ka savulaik, kad pašas audzējušas kviešus lopu piebarošanai ziemā, reizēm steigā glābušas ražu no lietus graudus kaltēšanai izberot uz lūgšanu nama grīdas. Lūgšanu namā patvērumu radušās pelītes un putniņi paņēmuši savu tiesu.

Vēlāk runājoties ar Varvaru un Nadeždu, atklāju, ka dzīvam kviešu graudam vecticībnieku tradīcijā ir liela nozīme – tas simbolizē augšāmcelšanos. Bēru mielastā kviešu graudus ēd, aplietus ar uzkarsētu medu.

Un beigu beigās šī brīža konteksts, kas šķiet svarīgs un jūtīgs – kviešu grauds kā ierocis Krievijas izvērstajā terorā pret pasauli. Tas sasaucas ar impēriskās domāšanas attīstību Krievijā un varas apmātību kādreiz ļoti vardarbīgajā attieksmē pret nepakļāvīgajiem vecticībniekiem.

Jūsu darbos vienmēr klātesošs ir pētījums, informācija un dokumentācija. Kāpēc izvēlēta tieši šāda jaunrades pieeja?

Metode, ar kuru cenšos nokļūt līdz mākslas darba virsmai, parasti ietver pētījumu. Sākotnējais impulss var būt kāds nejaušs garām skrienošs attēls vai troksnis. Pētījums sākas tad, kad cenšos izprast un kaut daļēji apmierināt savu ziņkāri par nezināmo. Mani aizrauj šis iedziļināšanās process, kurā es piedalos ar sevi visu, ar visu savu līdzšinējo pieredzi. Būtiski saglabāt vērību pret nejaušībām, kuras tikai šķiet nejaušas, jo patiesībā ir likumsakarības. Dažkārt tikai viens atzars, kas izspraucies cauri informācijas labirintam, ir tas gala un noslēguma rezultāts.

Vai ir kas tāds, ko jūs varētu atzīt, ka ir nācies upurēt, lai varētu nodarboties ar mākslu?

Pat nezinu vai šeit var runāt par kādu upuri. Es to uztveru par lielu privilēģiju – būt māksliniekam un radīt, nodarboties ar lietu, kas aizrauj. Protams, var gausties par grūtībām atrast līdzekļus ideju realizēšanai. Var gausties, ka profesionālās mākslas vide Latvijā ir tik niecīga, tik daudz visa kā mums trūkst.

To daļēji aizstāj neizmērojamā pacilātības sajūta, kas pārņem jauna darba radīšanas procesa laikā. Kaut arī tie var būt pavisam īsi brīži, tie ir ļoti intensīvi. Romantisks piemērs – laimes sajūta zelta stundā atrodoties labības lauka vidū vienatnē ar kameru rokās, filmējot un aptverot, ka top filmas pirmais kadrs.

Tagad gan esmu galīgā nepacilātībā jau vairākus mēnešus. Mani ļoti ietekmējis tas, kas notiek blakus mūsu Latvijai. Šis ļaunums, šīs vardarbības bezcerība un mirstošie cilvēki tik ļoti sit pa smadzenēm.

Kāds būtu jūsu personiskais mūsdienu laikmetīgās mākslas aculiecinieka ziņojums un nākotnes redzējums?

Pašreiz liekas, ka atrodamies riktīgā bedrē – krīzes situācijā. Visi jau velk to vajadzību deķi katrs uz savu pusi – skolotāji, mediķi un mākslinieki. Nav mums laikmetīgās mākslas muzeja, un tas šķiet ļoti aizdomīgi un dīvaini, ka esam vienīgie tādi Eiropas Savienībā. Šādas laikmetīgās mākslas telpas neesamība daudz ko liecina par Latvijas sabiedrības attīstības līmeni. Pārsteidz gribasspēka trūkums un atcelto lēmumu netālredzīgums. Nav kapacitātes? Nestimulējot pašiem savu mākslas vidi, nevar gaidīt izaugsmi un plašākas sabiedrības daļas līdzdalību.

Runājot par pozitīvo, esmu priecīgs par salīdzinoši neseno jaunpienācēju – Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāli (RIBOCA). Kaut arī Latvijas mākslas vidē neviennozīmīgi pozitīvi uztverta, man šī notikuma pienesums šķiet ļoti būtisks, kvalitātes latiņa tikusi pacelta augstāk. Es, kā pirmās izstādes dalībnieks, veidojot savu darbu jutos brīvs un aprūpēts. Nozīmīgi ir ikgadējie notikumi – laikmetīgās mākslas festivāls "Survival Kit" un Cēsu mākslas festivāls, kā arī eksperimentālo filmu festivāls "Process". Iepriecina manu kolēģu uzturētās vietas – "427 galerija", "RIXC", "TUR telpa", "Noass" un "Savvaļa". Ārpus vizuālās kultūras – sekoju un iedvesmojos no festivāliem "Skaņu mežs" un "Homo Novus".

Kādas būtu jūsu pārdomas par "Purvīša balvu" un tās procesu?

Gribu akcentēt labās lietas, ko dod Purvīša balva. Tā ir regulāra sabiedrības uzmanības pievēršana vizuālajai mākslai četras reizes gadā izceļot mākslinieku darbus, kuri ieguvuši ekspertu atzinumu. Tā ir iespēja uzzināt argumentētu viedokli, kāpēc šāda izvēle veikta. Tā ir nacionāla mēroga mākslas procesu monitorēšana. Tā ir sava veida mākslas hronika, jo katru Purvīša balvas finālistu izstādi pavada drukāts katalogs, kurā fiksēti visi darbi, kas iekļuvuši atlases garajā sarakstā.

Ko jums nozīmē būt nominētam balvai?

Būt starp izvirzītajiem finālistiem ir novērtējums un pagodinājums, gandarījums par to, ka darbs ir uzrunājis. "Purvīša balvas" izstāde ir atkārtota iespēja refleksijai par savu darbu, iekārtojot to citā telpā un kontekstā.

Intervija publicēta sadarbībā ar "Purvīša balvu".