Bezgalīgais apvārsnis. Intervija ar mākslinieci Darju Meļņikovu

Savienojot dažādus (dažkārt it kā nesavienojamus) materiālus un tehnikas, gan projektā "Palette", gan izstādē "The Anticipation" māksliniece savu ideju materializē kā kompleksu scenogrāfiju – savu personīgo mikrokosmu ar pašas izdomātiem uzbūves noteikumiem un atmosfēru. Izstādē galerijā "427" apmeklētājs tika aicināts līdz šim neredzētā veidolā no jauna iepazīt it kā jau labi pazīstamo mākslas telpu, kura nu kļuvusi teju bezgalīgi plaša. Neviļus māksliniece sava darba interesentam liek ieklausīties arhitektūras valodā un ļauties spēlēm, ko būvmāksla izspēlē ar katra individuālo sajūtu pasauli.

Kā pamatodama savu izvēli, raksta "Purvīša balvas" ekspertu grupas locekle Līna Birzaka-Priekule: "Darjas Meļņikovas izstādē pati galerijas telpa kļūst par ideju. Ideju harmoniskai, līdzsvarotai, skaidru un tīru proporciju telpai ar reducētiem elementiem no klasiskās arhitektūras simetrijas un plānojuma. Darjai Meļņikovai atkal izdevies smalki savienot laikmetīgo ar atsaucēm uz vēsturiskiem mākslas virzieniem (renesansi, gotiku, metafizisko mākslu) un, līdzīgi kā vēsturiski perspektīva izmainīja veidu, kā mēs skatāmies uz pasauli, pilnībā pārvērst galerijas telpu līdz nepazīšanai."

Kas izstādes kontekstā ir "gaidas"?

Izstādes kontekstā sajūtas ir pielīdzināmas arhitektoniskiem elementiem. Šeit arkāde, monotons viena elementa atkārtojums un virzība cauri tam, ir ekvivalents gaidām – sajūtai, ka kuru katru brīdi kaut kas var notikt. Vai arī nenotikt. Ejot pa šo arkādi, acs sāk izlaist repetitīvās detaļas, un sākotnējā tieksme koncentrēties uz elementiem, formām un krāsām pamazām izzūd, novirzot uzmanību uz it kā tuvojošos krustpunktu. Virzība pretim šo visu līniju satikšanās punktam nebeidzami paildzina meditatīvo gaidu procesu. Tas ir kā apvārsnis: tu ej un it kā tuvojies tam. Bet vai tu jebkad to sasniegsi? Darbā iekļautā frāze "Not Yet" ir arkādes turpinājums vārdiskā formā, kas pagarina gaidīšanu uz vēl nezināmu laiku.

Šajā darbā tu ne tikai jaunradi telpu, bet arī izaicini telpas uztveres mehānismus. Kas tevi, kā mākslinieci, piesaista telpveidē un arhitektūrā? Vai ir kas tāds, ko tu vēl vēlētos īstenot šajā jomā?

Man šķiet, strādāt ar telpu es varētu ilgstoši, – ik reizi izaicinot sevi ar jauniem konceptiem, risinājumiem un lielumiem. Ja būs iespēja, savu nākamo personālizstādi vēlos veidot ar atsauci uz muzeju tā klasiskā izpratnē. Tas nebūt nenozīmē replicēšanu, bet drīzāk tam raksturīgās atmosfēras panākšanu ar vizuāliem, arhitektoniskiem, gaismas un sensoriskiem risinājumiem. Vēl man ļoti gribētos realizēt kafejnīcas/bāra konceptu ar nestandarta māksliniecisku interjeru. Arī pie scenogrāfijas es vēlētos pastrādāt... Vispār, ja vien būtu iespēja – tik daudz ko varētu vēl uztaisīt! Man patīk mesties iekšā visdažādākos projektos, kur kaut kādā veidā ir iesaistīts darbs ar telpu. Remontdarbus neieskaitot! (Smejas)

Vai skatītajam tavā darbā ir paredzēta kāda loma?

Vēlos, lai skatītājs, atrodoties izstādē, kļūst par darba sastāvdaļu – manis radītās "pasaules" iemītnieku. Telpa ir veidota kā daudzslāņainā kolāža, kurā cilvēks ienes dzīvību, pat ja tā ir tikai pa logu vai kādu spraugu redzama ķermeņa daļa. Tā kļūst par liecību jūtu nesēja eksistencei.

Un tas ir absolūti normāli, ja skatītāja asociācijas un sajūtas atšķirsies no manējām – es atstāju brīvu telpu interpretācijai. Man vispār patīk uzklausīt, ko cilvēki manos darbos saredz. Dažkārt tas ir kaut kas, par ko pati neesmu iedomājusies, un zināmā mērā es no tā arī mācos. Man šķiet, tas ir veselīgs un abpusēji izglītojošs veids, kā veidot dialogu starp mākslas radītāju un skatītāju.

Izstādē rodams pretnostatījums – norobežota telpa un bezgalība. Kas ir tava, kā mākslinieces, "bezgalība" un tava "ierobežotā telpa"?

Mana bezgalība ir brīvība visdažādākajos veidos. Sajūtas, ko nevar aptvert ar prātu. Jau kopš bērnības ik pa laikam es redzu vienu un to pašu sapni, kuru nevaru izskaidrot. Bilde ir ļoti abstrakta – nav ne konkrētu objektu, ne formu. Kaut kāds nebeidzams virpulis ar vispasaules krāsām, kas nāk kopā ar ļoti stiprām sajūtām un pat neaprakstāmu smaržu. Un, ja vajadzētu aprakstīt brīvību, tad es teiktu, ka tas ir viss tas kopums, ko redzu šajā sapnī.

Savukārt mana ierobežotā telpa ir komforta zona, kas, kaut arī sniedz drošības sajūtu, tā atņem spontanitāti un liedz ar vieglumu virzīties tālāk.

Kas ir tās tēmas, kuras caur mākslu esi jau izsmēlusi? Uz kurām tiecies?

Tēmas, ar kurām strādāju ir piezīmes no manas ikdienas. Ikdienas, kuru mēģinu pavadīt tā, lai katras dienas beigās būtu izveidojies jauns iespaidu un iedvesmas krājums. Man patīk gan monumentālas lietas, gan detaļas un šķietami nesvarīgi sīkumi, kurus var ieraudzīt pastaigājoties jau zināmās vai vēl neredzētās vietās. Man patīk pilsētas un to lokālās īpatnības, tradīcijas, iedzīvotāji, smaržas, gaisma, ēdieni. Tas viss veido ķēdi, kas noved pie darbu idejām, materiālu izvēles, krāsu paletes utt.

Kamēr man ir interese, varu turpināt pētīt un radīt. Un pasaule var tik daudz ko piedāvāt! Es nezinu, kā to visu izsmelt, jo dzīve ir pārāk īsa.

Kas bijusi pēdējā laika mākslas vai arhitektūras pieredze, kas atstājusi uz tevi paliekošu iespaidu?

Palazzo Abatellis – pils Palermo, Sicīlijā. Gan arhitekta Karlo Skarpas tur veiktā renovācija un izstādes iekārtojums, gan paši darbi. It īpaši nezināma autora freska "Trionfo della Morte".

Kā māksla spējusi mainīt tavus domāšanas un sajūtu modeļus?

Grūti atbildēt. Esmu izaugusi mākslinieku ģimenē, un radošā domāšana man ir jau iepotēta. Es laikam nezinu, kā ir citādāk.

Kāds būtu jautājums attiecībā uz mākslu (kopumā un pašas radīto), uz kuru tu nespēj atbildēt?

Vai ir iespējams izdomāt un radīt kaut ko absolūti vēl neredzētu?

Kam jābūt tavā darbnīcā, kurā tu radi mākslas darbus?

Galvenais, lai telpā ir gaisma. Daudz gaismas. Dabiskās dienas gaismas, protams! Visu pārējo iespējams viegli pielāgot.

Ko tev nozīmē nominācija "Purvīša balvai"?

To, ka mans ieguldītais darbs, laiks un enerģija tikuši novērtēti un atzīti par nominācijas vērtiem. To, ka mākslas darbs turpina dzīvot ar iespēju būt vēlreiz izstādītam. Man tas ir ļoti svarīgi.