Pasaules audums irst vaļā. Intervija ar mākslinieci Daigu Grantiņu

Savos darbos Daiga Grantiņa izmanto ikdienā sastopamus – gan sintētiskus, gan organiskus – materiālus un veido instalācijas, reflektējot par gaismu un tās materialitātes tēmu. Mākslinieces instalācijas robežojas ar tēlnieciskiem objektiem. Izliektās formas un daudzveidīgās krāsas Grantiņas mākslu padara par unikālu pieredzi laikmetīgās mākslas pasaulē.

Daiga Grantiņa izstādē "Lauka telpa" sakopojusi elementus, kas vispusīgi atspoguļo viņas pēdējo desmit gadu tēlniecisko praksi. Ekspozīcijas telpā mākslinieces iztēles radītās vīzijas izkārtotas ap darbu "Bezdelīgas". Tā trīsdaļīgā ģeometrija iedod ritmu visai nelielā attālumā izvietoto astoņu skulptūru plejādei, kas, tiecoties augšup, pakāpeniski sasniedz kulmināciju visaptverošā ainaviskā kompozīcijā. Iedziļinoties darbu nosaukumos, formās un materiālos, atrodamas norādes, kas vedina domāt par putniem. Iedvesmojoties no putnu klātbūtnes, māksliniece mūs ieved telpā, kur vienuviet mīt putni un radīšanas gars. "Lauka telpa" ir tās neredzamās enerģijas lauks, kas baro iztēli.

Grantiņa savā praksē tiecas paplašināt nereprezentatīvās skulptūras potenciālu, tāpēc katrs viņas darbs ir lasāms gluži kā grāmata – lappusi pēc lappuses, un kaut šķirklis nav gluži rokām aptaustāms, tomēr vizuālā pieredze atstāj taktīli un jutekliski piesātinātas pieredzes pēcgaršu. Pamatojot nomināciju, Purvīša balvas ekspertu grupas locekle Līna Birzaka-Priekule uzteic Daigas Grantiņas spēju "izveidot fiziski atsaucīgu, tehniski nevainojumu un imersīvu pieredzi, kurā būtiska ir ne tikai tēlniecības darbu radītā trīsdimensionālā pieredze, bet arī to spēja psiholoģiski absorbēt skatītāju pieredzi.".

Kā izstādes kontekstā tiek atklāta "lauka telpas" ideja? Kas ir "lauka telpa"?

Šajā izstādē mani interesēja plašums, paplašināšanās kā sajūta. Pāri laukam ar aizvērtām acīm...

Izstādē tika eksponētas skulptūras (vai to turpinājumi), kas tapušas pēdējos septiņos gados, apvienojot tās ar jaunu darbu sēriju. Biju iecerējusi apkopot un paplašināt savus žestus. Veidot savu pārvērtību un vārdu krājuma portretu.

Izstādē ir apskatāma skulptūra ar nosaukumu "Bezdelīgas", ap kuru aizvien turpina griezties manas domas. Tā sastāv no sešiem spārniem līdzīgiem elementiem, kas veido apļa formu dažādos toņos starp oranžu un zaļu. Ir iekšējais un ārējais krāsu gredzens. Es redzu šo skulptūru kā mainīgu, proti, tajā ir apvienotas krāsu apļa un saules pulksteņa kvalitātes, ko varu izmantot dažādi – atkarībā no vietas un laika. Es domāju, ka krāsas ir saistītas ar laika izjūtu. Tonalitāte, kas var uzkrāties līdz ritmam un būt sajūtama kā žests. Šis krāsu ritenis griežas paralēli mūsu pasaules laikam un met ēnas, kas attiecīgi maina toņus.

Krāsa sava blīvuma, intensitātes un temporalitātes ziņā ir medijs – vide, kas ir daļa no mūsu ķermeņa, mūsu dabas. Krāsa ved mani uz formu. Tā ir formu piešķiroša viela – gluži kā hormons, kas prasa kustību. Centrs, kas ietver prāta kustības un tādējādi nes mūs pa saviem ūdeņiem. Mēs esam kā salas krāsu jūrā, un māksla veido krastu.

Kā izstāde veidoja dialogu ar Mākslas muzeja "Rīgas birža" izstāžu telpas vēsturisko arhitektūru? Kā ierasti jūsu darbi rod kopīgu valodu ar telpu?

Manā darbā ļoti svarīgs elements ir leņķis, kas ir skulpturālās kompozīcijas instruments. Man ir interesanti ļaut kompozīcijai pēc iespējas vairāk izmantot telpiskus elementus, jo skulptūra pati par sevi ir telpa. Arhitektūra ir tās dabiskā vide, tāpēc tā vienmēr ir daļa no kompozīcijas. Šajā izstādē daudzām skulptūrām ir "elastīgs" leņķis, un es tās varu salāgot kā saules pulksteni, lai veidotu kopējo laiku un lauku.

Izstāde sniedz iespēju iztēlē it kā pabeigt skulpturālo darbu formas. Tiek iedarbināti skatītāja uztveres, pieredzes un iztēles mehānismi. Cik būtiska jums ir skatītāja iesaiste – vai darbs bez vērotāja ir "pabeigts"?

Es nenošķiru, kādi ir darbi manā darbnīcā un kādi tie ir ārpus tās. Tie nāk no manas jutekliskās pasaules, un es varu tos pavadīt līdz pat citu durvju sliekšņiem. Slieksnis labākajā gadījumā ir izstāde.

Pēc manas pieredzes – mākslā viss ir pilnīgi caurspīdīgs. Arī pārliecība vai nedrošība, ko es ienesu savā darbnīcā. Piedalās visas sajūtas, kas rodas caur domām un satikšanām. Tās piedalās kā pretforma. Manuprāt, mākslas darbā nekas nav apslēpts – pat tas, par ko tas cenšas nebūt. Varbūt iemesli nav acīmredzami, bet es domāju, ka māksla ir viscaur simboliska. Tā ir sava veida simbolisma "mīkla". Uzskatu, ka tā ir kā "mīkla" sevis veidošanai. Tā man ir vienīgā taustāmā lieta. Skatītājs ir pilnībā autonoms un vissvarīgākā sastāvdaļa. Skatītājs ar skulptūru ir pasaule sevī.

Vai materiāls seko idejai vai tomēr tas diktē darba virzību?

Materiāls man ir kļuvis par vadošo instrumentu – kā ota vai kalts. Vienlaikus tas ir arī iedvesma. Tam ir savs žests. Arī darbnīca ir daļa no tā – kā čaula, kas satur kopā šīs enerģijas un tādējādi arī kļūst par daļu no prakses. Es mācos no matērijas un mācos tajā ielikt sevi, lai tā kļūtu par materiālu. Es vēlos piedzīvot savu žestu simbiozē ar matēriju. Es vēlos radīt vidusceļu kā bezgalīgu mezglu starp matēriju un sevi. Faktiskais materiāls ir enerģētiskā substance, kas veido šo savienojumu. Iedvesmas substance.

Cilvēks uzreiz atpazīst šīs substances iedarbību. Tā ir nesalīdzināma, kā īpaši radīta atmosfēra. Tātad materiāls ir taustāma pāreja uz atmosfēru. Es domāju, ka šī pāreja var paplašināties un sarauties kā laika izjūta. Iedvesma ir pāreja no tumsas uz nakti.

Svarīgākais ir šis stāvoklis, materiāls tad ir kā ģeometrija. Viņš ir un nav vienlaicīgi.

Kādai jābūt jūsu darba videi / darbnīcai? Kādiem jābūt priekšnosacījumiem, lai veiksmīgi pieslēgtos radīšanas plūsmai?

Es strādāju ļoti dažādos apstākļos. Man patīk, ka varu no gultas pa taisno iet pie darba bez apvedceļiem caur ārdurvīm.

Ar laiku esmu mainījusi priekšstatu par to, ko es izjūtu kā traucējumu, vai kas iederas un neiederas manā darbnīcā. Es cenšos šo telpu paplašināt iekšēji.

Lūdzu aprakstiet stāvokli, kādā nonāciet radot darbu un darba procesu noslēdzot?

Lai atbildētu uz šo jautājumu, es labprātāk nolasītu Veltas Sniķeres dzejas darbu "Klajumā":

Ai, kā es tuvojos tev -

Lēnītiņām lēnām.

Paskatoties tev pēkšņi,

Es līdzinos kokam,

Ieaudzis vietā tai,

Kas aizmirsies šūpojas vējā.

Ai, kā tu mani lenc,

Ar smaidu, ar teikumu lēnu,

Pamezdams laipas

Un tiltus jaukdams aiz manis.

Meži un ūdeņi atstāj.

Pēkšņi mēs stāvēsim klajumā

Neaizsargāti.

Kas ir bijusi pēdējā laika mākslas pieredze, kas atstājusi uz jums paliekošu iespaidu?

Man ļoti patika slovāku tēlnieces Marijas Bartušovas (Mária Bartuszová) izstāde Tate Modern Londonā. Tāpat arī Amandas Ziemeles izstāde "Saule ar zobiem" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Arī norvēģu mākslinieces Annas-Evas Bergmanes (Anna-Eva Bergman) izstāde "Musée d'Art Moderne" Parīzē.

Kāds būtu jūsu personiskais mūsdienu laikmetīgās mākslas aculiecinieces ziņojums un nākotnes redzējums?

Man ir sajūta (un tā attiecināma ne tikai uz laikmetīgo mākslu), ka mūsu sociālais un pasaules audums irst vaļā, ļaujot mums skatīties uz diegiem. Manuprāt, mums ir iespēja visu uzsākt no jauna, izmantojot un novērtējot vecos diegus, kuri atklāj vēl vecākas šķiedras. Manuprāt, mēs pašlaik varam kritiski uzlūkot esošās struktūras un pārveidot tās, atjaunojot to nozīmi un nepieciešamību.

Kādas ir jūsu sajūtas par nomināciju un dalību "Purvīša balvas" izstādē?

Man ir liels prieks par izstādes kopējo daudzveidību, kā arī par to, ka man bijusi šī iespēja labāk iepazīties ar saviem kolēģiem Latvijā. Šeit strādā daudz interesanti mākslinieki, ar kuriem man ir vislielākais gandarījums būt sarunā!