Glezna nav literatūra. Uz to ir jāskatās! Raimonda Staprāna darbi Cēsīs

Izstāde piedāvā iespēju iepazīties ar Staprāna mākslas darbiem, kas tapuši gan viņa karjeras agrīnajā posmā (20. gadsimta 60. gados), gan mūsdienās, tajā apkopoti darbi no Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja kolekcijas, "Zuzānu kolekcijas", Aldas Staprāns-Mednis un Māra Medņa privātkolekcijas, kā arī Gunta Belēviča privātkolekcijas.

Vecāki, trimda, ģimene
Izstāde "Pārāk tuvu, pārāk tālu" Cēsu mākslas festivālā iezīmē latviešu mākslinieka, gleznotāja un dramaturga Raimonda Staprāna (1926) tuvojošos 100 gadu jubileju, kas tiks svinēta 2026. gadā.

Atskatoties pagātnē, jāatgādina, ka pirmā Staprāna personālizstāde Latvijā, Rīgā tika sarīkota 1972. gadā, bet tā tika aizvērta jau nākamajā dienā pēc atklāšanas, kā iemeslu minot bīstami dekadentisko Rietumu ietekmi, kas strāvo no viņa gleznām. Pēc neatkarības atgūšanas Latvijā notika trīs viņa personālizstādes, no kurām plašākā – izstāde "Piecas gleznas" 2006. gadā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā.

Raimonda Staprāna tēvs bija Rīgas domnieks, ārsts Teodors Staprāns (1900–1989), vēlāk Oregonas Latviešu biedrības priekšsēdis; māte Elvīra (1903–1993) – ieguvusi maģistra grādu filoloģijā, viņa strādāja par skolotāju. Teodors Staprāns bija arī sociāldemokrātu partijas biedrs un Teodora politisko uzskatu dēļ Staprānu ģimene Latvijā atradās pastāvīgā nedrošībā. Staprāni Latviju pameta 1944. gadā, vispirms dodoties uz Austriju un pēc tam uz Vāciju. Vēlāk, 1947. gadā, Staprāni pārcēlās uz Oregonu, ASV. Raimonds atzīst, ka, ierodoties Amerikā, viņu pārņēmusi tūlītēja atvieglojuma sajūta, jo viņš beidzot sajuties brīvs. Viņš bez liekām šaubām atzīst, ka haotiskie jaunības gadi Latvijā – okupācija, nedrošība un nemitīgā trauksme, ko viņa ģimenei nācās piedzīvot okupācijas apstākļos, būtiski ietekmēja viņa personības veidošanos un atstāja iespaidu uz visu dzīvi. Ne velti Staprāna galvenais mērķis glezniecībā ir ienest klusumu, kārtību, drošību un komfortu. Viņš cenšas pārvarēt ārējās pasaules neparedzamību, uz audekla būvējot skaidri kontrolētu pasauli, kurā iespējams patverties gan pašam, gan citiem.

Staprāna lielais atbalsts visu mūžu ir bijusi viņa dzīvesbiedre Ilona. Ilona Staprāne ieguvusi doktora grādu bioķīmijā un bijusi atzīta zinātniece. Raimonda un Ilonas dzīvesvieta vairāk nekā septiņu gadu desmitu garumā ir bijusi Sanfrancisko Kalifornijā. Tur viņš attīstījis savu mākslinieka karjeru un unikālo redzējumu glezniecībā, ļaujot arī mums kā skatītājiem sekot līdzi glezniecības medija daudzpusīgajām, neizsmeļamajām iespējām. No Staprānu dzīves vietas – Potrero kalna – paveras ainava uz šo neierobežoto iespēju pilsētu. Viens no būtiskiem atskaites punktiem mākslinieka gleznās ir skatījums no augšas – it kā skatītājs būtu nedaudz pacēlies virs zemes un lidinātos. "Trimda, kurā Staprāns mūs ir ievedis, ir sava veida ne-cilvēku zeme. No tās mums pazīstamākie priekšmeti un vide – mēbeles, istabas un ēkas – ir vienkārši nesasniedzami," raksta Deivids Peigels.

Mākslinieks norāda, ka viņa glezniecība pēc būtības ir "kaliforniska" – tajā nozīmē, ka krāsas un žilbinošā, enerģētiskā gaisma ir vadošie izteiksmes līdzekļi. Lielāko dzīves daļu pavadot Ziemeļkalifornijā, Staprāns ir būtiski ietekmējies tieši no šīs vietas topogrāfijas un mākslas procesiem. Kalifornija ir zināma ar savu krāsu pārbagātību, kam lielākoties ir saistība ar lauksaimniecības un dārzniecības attīstību, jo vietējais klimats ļauj audzēt ziedus un augus visa gada garumā. Štats ticis identificēts ar saviem produktiem, jo īpaši ar apelsīniem, kuru attēli uz kastu etiķetēm palīdzēja atpazīt Kaliforniju visā ASV. Tieši apelsīni, kā zināms, ir bijis iemīļots Staprāna glezniecības motīvs.

"Es negleznoju pēc dabas. Es konstruēju lietas."
Raimonda Staprāna glezniecību dēvē par abstrakto reālismu. Mākslinieks norāda, ka viņš neglezno no dabas, viņa glezniecības pasaule ir konstruēta, balstīta iztēlē. "Savā ziņā glezna iesākas kā abstrakcija. Es vienlaikus strādāju ar kādām astoņām līdz desmit gleznām vienā reizē. Līdz ar to viena glezna iespaido otru, bet kāds būs iznākums – to es iepriekš nezinu. Varu iesākt ar kluso dabu un pabeigt ar ainavu," 2016. gadā stāsta mākslinieks intervijā "Arterritory.com". Šķietami minimālistiskie darbi top ilgi – lēni un meditatīvi – pie vienas gleznas darbs ilgst pat vairāku gadu garumā. "Savā ziņā es sevi pielīdzinu amatniekam – es strādāju, lai radītu tik labu gleznu, cik varu. Neviena glezna netiek pabeigta ātrāk par kādiem sešiem mēnešiem (ja palaimējas) vai gadu," mākslinieks piebilst.

Raimonds Staprāns bieži apgalvo, ka viņš nevēlas saviem darbiem piešķirt nozīmes, simbolisku svaru vai stāstījumu. Viņš tic mākslas medijam – glezniecībai. Staprāns norāda, ka uz gleznām ir jāskatās, ar tām jāpavada ilgs laiks, lai tās uztvertu un sajustu.

Staprāna glezniecības objekts bieži ir vienkāršas, ikdienišķas lietas – vientuļš krēsls, uz galda izbērti citroni vai apelsīni, uzmanības centrā nonākusi necila vāze u. tml. Klusā daba viņu vienmēr interesējusi tikpat spēcīgi, ja ne pat vairāk, kā citi žanri. Māksliniekam piemīt spēja atklāt vienkāršo lietu īpašo potenciālu – maģiskā klātesamību mūsu ikdienā, kas parasti šķiet nebūtisks. Staprāna glezniecība to izgaismo.

Runājot par gaismu, Raimonda Staprāna gleznas ietver daudzveidīgus vizuālās mākslas jautājumus, starp kuriem tieši gaisma ir viens no būtiskākajiem. Gaisma mākslinieka gleznās var būt gan spilgta un griezīga, gan klusināta un mierpilna. Tā visbiežāk rod saspēli ar krāsu – izteikti kontrastējošiem toņiem un gaismēnām. Arī Staprāns bieži atzīmējis, ka nemitīgā gaismas klātbūtne un intensitāte ir palīdzējusi viņa glezniecībai, – tā, viņaprāt, ir "tik balta un tik agresīvi enerģizējoša."

Mākslinieka spriedze un šaubas
Mākslinieks lielākoties radījis klusās dabas un ainavas, taču viņa daiļradē 1970. gados iezīmējas posms, kad viņš gleznoja ekspresionistiskus aktus, galvas un dusmīgus putnus. Cēsu Izstāžu namā izstādes ievadā skatītājus sagaida tieši tādi – intensīvi, saspringti, dusmīgi un, varētu pat teikt, bezpalīdzīgi darbi. Sarkanā tonalitāte šo sajūtu tikai pastiprina. "Raimonda Staprāna daiļradē portreti ir izņēmums, viņa darbus raksturo cilvēka ne-klātbūtne. Akts un daži no viņa pašportretiem, kas tapuši 70. gados, disonē ar viņa kontrolēto, minimālistisko glezniecību, ko lielākoties sastāda klusās dabas un ainavas. Tieši šis kontrasts, kas atklājas mākslinieka rokrakstā, liek aizdomāties par spriedzes stāvokli autora radošajā procesā," izstādes tekstā raksta tās kuratore Maija Rudovska.

"Gan akts, gan deformētie portreti, pieder pie ekspresionistiskā manierē gleznotiem darbiem. Viena no galvenajām kompozīcijām šajā atlasē ir sievietes ķermeņa attēlojums – intensīvi sarkanā tonalitātē darinātā glezna vēsta par sāpēm, ciešanām un diskomfortu. Skatoties uz to, pārņem liela neērtības sajūta. Kādam šis akta tēlojums var šķist mizogīnisks – jo īpaši tādēļ, ka to gleznojis vīrietis. Staprāns gan uzskata, ka akti, tāpat kā citi viņa darbi, risina glezniecības jautājumus. Ķermenis viņa darbos var kļūt par tieši tādu pašu izpētes objektu kā, teiksim, apelsīns," raksta Rudovska, norādot uz to, ka tādējādi izstādes ievadā tiek ieskicēta tēma par mākslinieka šaubām un nemieru, kas Staprāna darbos ir nemainīgi klātesoša.

Staprāna agrīnie darbi ("Zelta blāzma ar laivām" (1962), "Klusā daba ar pudelēm" (1965)), kas skatāmi izstādē Cēsīs, atsaucas uz modernista Nikolasa de Štāla (Nicolas de Staël) daiļradi, virsmu klājumu sabiezinot, krāsa likta pastozi. "Ar laiku Staprāna glezniecība kļuvusi precīzāka – viņš pievērsies virsmas un krāsas burtiskai reducēšanai un definēšanai, meklējot to ideālās attiecības. Tehnika kļuva tīrāka un vieglāka, tā tika pilnveidota gandrīz līdz perfekcijai. Jāatzīmē, ka Staprāna gleznās būtisku lomu spēlē arhitektūra – gan kā tēls, gan struktūra. Bieži gleznu uzbūvē kāds tēls – teiksim, neitrālas ēkas (vai ēku) attēlojums – saaug ar pašas gleznas arhitektūru, šie divi līmeņi viegli saplūst. Ir aizraujoši vērot, kā mākslinieks slāņojis un sadalījis kompozīcijas ģeometriskos laukumos, tiecoties pārvarēt plakņu divdimensionalitāti un radīt telpiskumu ar minimālistisku līdzekļu arsenālu," norāda Maija Rudovska.

Mākslinieks sarunās ir norādījis, ka viņa ietekmju avots nav daba, tie drīzāk ir citi mākslinieki. Gadu garumā starp tiem ir ierindojušies vairāki atzīti autori, kuru darbus Staprāns ir apbrīnojis un studējis, piemēram, tādi kā Ričards Dībenkorns vai Deivids Hoknijs. Kā veltījums Hoknija ietekmei ir gan "Neglītās Hoknija vāzes variācija" (2005), gan "Van Goga Hoknija krēsla attīstība" (1989). Staprānam ir raksturīgi gleznot dažādus krēslus, kas lielākoties ir vienkārši atzveltnes vai salokāmi krēsli. Tie īpaši uzsver cilvēka ne-klātbūtni, taču vienlaikus liecina par viņa atstātajām pēdām – kaut kādā ziņā mūsdienu pasaules iztēlē iegulstot apokaliptiskā ainā. Tomēr Staprāna krēsli var vedināt uz diezgan ietilpīgām interpretācijām.

Staprāns un rakstīšana
Staprāns ir labi zināms arī kā dramaturgs. Viņš ir sarakstījis lugas gan angļu, gan latviešu valodā. Lugas iestudētas latviešu teātros, galvenokārt Laimoņa Siliņa izveidotajā un vadītajā Sanfrancisko Mazajā teātrī, kurā Staprāns darbojies arī kā scenogrāfs. Viens no zināmākajiem darbiem ir "Četras dienas jūnijā" (1989), kas vēsta par padomju okupāciju Latvijā 1940. gadā.

"To ir grūti pateikt, kas es esmu – rakstnieks vai gleznotājs. Varbūt abi divi. Tas ir milzīgi garš stāsts. Gleznošana ir tāda ļoti ierobežota procedūra. Lai gūtu lielāku sajēgu, šķita, ka kaut kas būtu jāraksta. Otrkārt, latviešu lieta mani interesē. Visa latviešu tautas traģēdija, kurā esam iejaukti, kurā esam līdzgaitnieki. Tā nekad nav devusi mieru. Tas arī lika to lugu man rakstīt," atzīst Staprāns.

Šobrīd režisors Pēteris Krilovs veido dokumentālo filmu par Raimondu Staprānu, kurai dots Staprāna gleznas nosaukums – "Sarkanais šķūnis". Pirmkārt, šķūnis simbolizē slēgto Latvijas teritoriju PSRS okupācijas laikā un brīva cilvēka tieksmi izlauzties no šī šķūņa robežām, bet, otrkārt, šis šķūnis ir kā metafora mākslinieka darbnīcai, videi, kurā tapusi lielākā daļa viņa darbu. Fragmenti no topošās filmas ir skatāmi arī izstādē Cēsīs. Mākslinieka balss stāstījums fonā dod personības klātesamības sajūtu, kamēr viņš pats Kalifornijā turpina gleznot.

Informācija apkopota no šādiem avotiem:

Raksts publicēts sadarbībā ar Cēsu mākslas festivālu.

.