'Azovstaļ' tērauda kapsēta pret dabas ritmu. Saruna ar mākslinieci Severiju Inčirauskaiti-Kraunevičieni

Severija saka: "Ukraina ir pārvērtusies par sarūsējuša militārā aprīkojuma kapsētu; "Azovstaļ" tērauda fabrikas metāla kapsēta un cilvēki; diendienā biržā mainīgie naftas un elektrības akciju grafiki un (bez)darba tirgus – tomēr nekas nešķiet stabilāks par dabas ritmu, kas aizvien mainās, bet joprojām saglabā sezonalitāti." Viņas darbs skatāms Mākslas muzejā Rīgas birža vēl līdz 17. septembrim.

Savā triennāles darbā apvienojat industriālās pasaules un dabas kontrastus. Lūdzu, pastāstiet plašāk par šo ideju.

Šāda kombinācija, varētu teikt, ir mans zīmols. Es strādāju krustdūrienā, izšuvumus radot uz metāla pamatnes. Tāpēc attiecībā uz maniem darbiem nosaukums "tekstilija" ir pārāk maigs. Es nevēlos radīt jaunu materiālu, man ir svarīgi strādāt ar ready-made objektiem. Tāda ir mana iekšējā pārliecība. Un šī divu materiālu kombinācija...

Dažkārt žurnālistiem stāstu par savu ģimeni, abi mani vecāki ir mākslinieki un profesori Viļņas Mākslas akadēmijā. Mans tēvs Romualds Inčirausks strādā ar metālu, viņš ir slavens tēlnieks un veido dažādas metāla skulptūras publiskajā telpā, savukārt mana māte Zita Inčirauskaite ir māksliniece, kaligrāfe, viņa izmanto arī maigu tekstiliju kā pamatni rakstītajam tekstam. Tāds ir mans stāsts par materiālu savienošanu – kā meita apvienoju savus vecākus. (Smejas). Bet patiesībā pie metāla kā pamata materiāla nonācu, jo, kā jau teicu, neciešu auduma mīkstumu. Es arī izteikti domāju trīs dimensijās, tāpēc nevaru aust plakanas virsmas. Man ir jāiet un jāuzkāpj uz darbiem, tāpēc trīsdimensiju objekti man ir ļoti svarīgi. Un tie ir priekšmeti, kas saistīti ar ikdienu. Tēmas, par kurām cenšos runāt, arī saistītas ar aktualitātēm un ikdienas dzīvi, lietas, ko redzu, problēmas, ko izjūtu utt. Šīs kombinācijas kontekstā dažiem kuratoriem un žurnālistiem patīk piesaukt sievietes un vīrieša attiecības, bet man netīk tāda tradicionāla, stereotipiska izpratne – vīrietis ir kaut kas stiprs, bet sieviete – maiga. Patiesībā starp stipro, cieto priekšmetu un maigo tekstiliju kontrasts nav nemaz tik liels. Mākslinieku meistarklasēs, piemēram, pie audējiem, redzu daudz tehnisku lietu – stipru koka un metāla konstrukciju, visi šie maigie tekstilizstrādājumi dzimst ļoti cietos aparātos. Tekstils un metāls vai koks nemaz nav tik atšķirīgi, maigums un spēks ir tekstilija tapšanas daļa, tekstilijas maigums ir mīts.

Šī nav pirmā reize, kad savos darbos runājat par kara tēmu.

2014. gadā izveidoju darbu sēriju ar aizsargķiverēm. Tam, protams, mani iedvesmoja Maidana notikumi Ukrainā. Sēriju veidoja deviņas vai desmit ķiveres, visas no atšķirīgām valstīm, atsaucoties uz dažādām konfliktsituācijām 20. un 21.gadsimtā. Ķiveres ir no Otrā pasaules kara, no Dienvidslāvijas, arī mūsdienu Ukrainas; izmantoju vācu, krievu, amerikāņu ķiveres – tas ir karš, kurā ir daudz vardarbības un cietušo, bet pēc nāves palikusi tikai viena līnija.

Pirmā ierosme šim darbam radās, sākoties konfliktam Ukrainā. Visas ķiveres ir izšūtas ar ziediem. Ziedi vienmēr ir arī simboliski, norāde uz kaut ko citu. Darbā "Gaisā ir pavasaris/2022" vijolītes ir pavasara ziedi. Ķiveru kolekcijā ir redzami dažādi ziedi, katram ziedam ir sava nozīme un attiecības ar stāstiem par mīlestību, izpostītam ģimenēm un citiem. Vienu no ķiverēm rotā Jēzus Kristus diadēma, vācu ķiveri, tāpēc tā ir arī atsauce uz holokaustu. Starp citu šī kolekcija pieder latviešu kolekcionāriem Mārim Vītolam un Irinai Vītolai. Pagājušajā gadā tā tika izstādīta Kumu muzejā Tallinā. Jā, šis man nav pirmais darbs, kas saistīts ar karu, konfliktiem, tās man ir svarīgas tēmas.

Ne tikai kara, bet arī ekoloģiskās katastrofas priekšnojautas...

Jā, protams! Benzīna kannas ir atsauce uz ekonomisko karu, kas atkal ir spēcīgi sācies 2022. gada pavasarī, resursu cenas pieauga strauji. Ukraina ir pilna ar sarūsējušu metālu. Jā, mūsu attiecības ar dabu, ekoloģiju... Daba turpina dzīvot no mums neatkarīgu dzīvi.

Degviela šobrīd ir arī metafora Rietumu vājumam rast risinājumu Krievijas karā pret Ukrainu.

Lielākā daļa no objektiem, kurus izmantoju, arī šīs kannas, ir no padomju laika, tie nav jauni. Parasti ir redzams arī marķējums, kādi uzraksti krievu valodā vai tamlīdzīgi, un tas pievieno papildus jēgu, īpaši šajā situācijā. Sākumā, tā vairāk kalpoja kā atsauce uz manu bērnību, jo mums visapkārt bija šie simboli – padomju priekšmeti, bet mūsdienās tie iegūst citu virzību.

Šogad triennālē spilgti redzams, cik tekstilmāksla ir laikmetīgs un spēcīgs žanrs. Ar ko, jūsuprāt, tā ir īpaša, domājot par sabiedrībā svarīgām tēmām?

Tie ir divi jautājumi. Domāju, ka tekstilmāksla kļūst arvien populārāka laikmetīgās mākslas kontekstā. Vēl pirms dažiem gadiem tā bija vairāk saistīta ar lietišķo mākslu un nodalīta atsevišķās izstādēs. Bet mani – droši vien metāla un ready-made stratēģijas dēļ – vienmēr ir aicinājuši uz dažādām laikmetīgās mākslas izstādēm, ne tikai tekstilmākslas. Pamazām radīšana ar rokām kļūst par lielu vērtību. Pirms tam valdīja uzskats, ka māksliniekam nekas nav jārada – tikai amatnieki, keramiķi vai tekstilmākslinieki kaut ko veido paši. Šobrīd situācija ir ļoti mainījusies, daudzi laikmetīgie mākslinieki ir sākuši aust un strādāt ar keramiku. Tas ir interesanti. Jūtu, ka ir divi veidi, kā autori strādā ar tekstilu. Daži mākslinieki to dara regulāri un izmanto šos mīkstos materiālus kā galveno mediju, varam viņus saukt par tekstilmāksliniekiem. Un ir daudz mākslinieku, kas tekstiliju izmanto tikai dažreiz, kā ļoti vērtīgu materiālu, kas var izstāstīt daudzus stāstus; kam var piemist vairākas nozīmes par deformāciju, izgaišanu, jo tas ir trausls materiāls, ko ir viegli iznīcināt. Tāpēc daudzi 20. gadsimta mākslinieki izmanto tekstiliju kā laikmetīgu materiālu. Var minēt Džozefu Boisu, kurš izmantoja vilnu, Kristo, kurš ietērpa ēkas tekstilijā, un, protams, Luīzi Buržuā.

Un stāsts ir daudzslāņains, jo ietver arī tapšanas procesu.

Es strādāju krustdūriena tehnikā, atsaucoties uz domu par pikseļiem. Visa mūsu pasaule, īpaši digitālā, sastāv no maziem pikseļiem, smalkām detaļām, un tas ir līdzīgi kā radīt tekstilmākslu. Laikam visām tekstilmākslas tehnikām piemīt šī līdzība, jo tās tiek radītas no smalkām detaļām. Aušana, adīšana, izšūšana, īpaši krustdūriens – viens bloks, viens pikselis. Arī, lai ieraudzītu, saprastu attēlu, dažkārt ir mazliet jāatkāpjas. Viļņā publiskajā telpā esmu radījusi skulptūru – lielu ūdens tvertni, izšūtu ar ūdens lilijām. Arī tur ir vairākas atsauces. Viena ir saistīta ar īpašo objekta atrašanās vietu Viļņā. Mana skulptūra atrodas vietā, kas ilgus gadus tika izmantota kā galvenā ūdens ieguves vieta pilsētā, pateicoties tur esošajiem dabiskajiem avotiem. Cilvēki tur pirms daudziem gadiem ņēma ūdeni ikdienas vajadzībām, tāpēc es tur novietoju industriālu tvertni – atkal jau kā kontrastu dabas dotajam. Lilijām ir arī ekoloģiska nozīme un atsauce uz impresionistisku izpratni par dabu un augšanu. Šie ziedi parasti aug tikai ļoti labā, tīrā ūdenī, bet es tos uzšuvu uz industriālas tvertnes, kas varētu tikt izmantota arī eļļas, degvielas un citu tehnisku vielu glabāšanai. Kā jau teicu par pikseļiem – attēlu var ieraudzīt tikai no attāluma, tāpēc domāju, ka mans darbs iederas publiskajā telpā, jo saskatāms jau no tāluma.

Jūs esat arī pasniedzēja. Kāda jūsuprāt, ir tekstilmākslas nākotne?

Domāju, nav nepieciešams runāt atsevišķi par tekstilmākslas nākotni, jo tā ir daļa no laikmetīgās mākslas. Cenšos runāt par darbiem, nepieminot tekstilu. Daudz labāk ir runāt par savām idejām un to, kā izmantotā tehnika un materiāls palīdz paust šo ideju. Šaubos, vai iespējams attīstīt tekstilmākslu kā nošķirtu lielumu no laikmetīgās mākslas, tā vienkārši ir laikmetīgās mākslas daļa. Domāju, nākotne pieder autoriem, kuri izmanto tekstilu un neķer modes tendences. Var novērot, ka daži laikmetīgie mākslinieki mēģina nodarboties ar amatniecības lietām, jo tas kļuvis moderni. Bet, manuprāt, nākotne pieder cilvēkiem, kas ir konservatīvāki. Mēs nepievēršam uzmanību tendencēm, cenšamies darīt to, ko patiesi gribam, mode mūs tik ļoti neietekmē. Vēl man ir sajūta, ka nākotnei ir divi virzieni. Viens varētu būt ilgtspējīga, ekoloģiskāka dzīve, otrs – saistīts ar visu jauno, tehnoloģijām un zinātni. Un jūtu, ka starp abiem nākotnē varētu notikt mijiedarbība.