Iepazīsti Džo! Jāzepa Grosvalda alfabēts – no Austrumiem līdz Edinburgai

Austrumu noslēpumainā, krāšņā, eksotiskā pasaule Jāzepu Grosvaldu vilināja jau vismaz no pusaudža gadiem. Pirmoreiz viņš to atklāja 1913. gada ceļojumā uz Spāniju, apmeklējot arī Toledo, Kordovu, Sevilju, Granadu – pilsētas ar nozīmīgu islāma pasaules ietekmi. Īstie Austrumi Grosvaldu gaidīja Pirmā pasaules kara beigu posmā, kad dažādu apstākļu sakritības dēļ viņš kļuva par daļu no angļu armijas ekspedīcijas korpusa, kas devās uz Senās Persijas teritoriju.

Džo nonāca vispirms Aleksandrijā, tad Basrā un Bagdādē, no kurienes savukārt mūsdienu Irānā, ko šķērsoja kājām, ēzeļu un kamieļu mugurā, kā arī ar auto. Neraugoties uz brīžam ļoti grūtajiem apstākļiem, Grosvalds nenoguris tvēra apkārt redzamo un piedzīvoto, fiksēja visu, kas likās saistošs, – viņu aizrāva neparastā daba, arhitektūra, cilvēku tipi, austrumu tirgi, neredzētās krāsu kombinācijas, pat valoda, ko Grosvalds pamanījās iemācīties. Austrumos redzētais un pieredzētais pārtapis vairāk nekā 200 akvareļos un zīmējumos, kā arī devis materiālu grāmatai "Persijas ainas"

Atšķirībā no vairuma savu laikabiedru, latviešu izcelsmes radošo personību, Džo bija dzimis pārtikušā ģimenē. Tēva advokāta Frīdriha Grosvalda ienākumi nodrošināja to, ka Džo rūpju lokā nekad nenonāca jautājums par darbu iztikas pelnīšanai. Tā bija latviešiem netipiska, aristokrātiska vide, kas Džo pavēra ceļu uz lieliskām iespējām – ceļojumiem, mācībām ārvalstīs, modi, hobijiem, izklaidēm, kultūru, uzdzīvi un izmeklētu sabiedrību.

Dzīvojot ārzemēs un ceļojot, Džo regulāri saņēma naudas sūtījumus no tēva. Līdz ar to dzīves prieki pastāvīgi iet roku rokā ar mākslas ceļiem. Džo bauda smalkus ēdienus un dzērienus, apmeklē izklaides vietas, iepazīstas ar dāmām un līksmo līdz rītausmai: "vienmēr labās drēbēs, pēcpusdienas tējās, teātros, automobiļos un labos restorānos".

Dienasgrāmatā savu bezbēdīgo dzīvi viņš fiksē lietišķi un detalizēti, rindojot lokālu, deju zāļu un prieka māju nosaukumus: "Vakarā jaunajā operetes teātrī uz Lehāra "Grāfs fon Luksemburgs" – ļoti jauki. Valsis – "Vai tā bija smaidošā laime" – ļoti labs. Pēc tam pie "Kempinski" vakariņās. Tikšanās ar Ēvaldu "Kaiserbuffet". Pēc tam uz "Linden Buffet", kur pēdējo reizi redzējām francūzieti. Istabas dibenplānā lieliski dejoja piedzēries amerikānis. Pēc "Linden Cabaret" [..] devāmies uz "Linden Casino", kur atradām kādu polieti vārdā Marga, kas bija ģērbusies ļoti labā kostīmā un arī neizskatījās slikti. Pēc tam uz "Toni Grűnfeld", kur spēlēja troika (!). Dzeršana, smēķēšana."

Dzīve šūpojas starp mākslu un bohēmu, līdz Pirmais pasaules karš nepielūdzami piezemē lidojumu, dzīves bezbēdībai pārvelkot rūpju, baiļu un iznīcības ēnu.

Ārzemju ceļojumi Jāzepa Grosvalda dzīvē spēlēja lielu lomu. Jau no pusaudža vecuma Džo baudīja ekskluzīvu iespēju iepazīt Eiropas un vēlāk arī Austrumu kultūru ne tikai ar grāmatu starpniecību, bet arī klātienē. Sākumā viņš ceļoja kopā ar vecākiem, apmeklēdams Helsinkus, Pēterburgu, Vāciju un Šveici. Tā bija spilgta, pusaudža apziņu transformējoša pieredze.

Vēlākos gados vecākā brāļa Oļģerda no ārzemēm sūtītās kārdinošās vēstules tikai stiprināja vēlmi pašam izbaudīt Londonas, Parīzes vai Venēcijas saldo viesmīlību. Sākumā par viņa pastāvīgo ceļabiedru kļuva brālis, taču katrā vietā, kur Džo nonāca, viņš tik ātri apauga ar plašu paziņu loku, ka viegli varēja iztikt arī bez pavadoņa padomiem.

Šie braucieni nebija tikai izklaidējoši, bet arī izglītojoši. Tēvs, dāsni finansējot savu bērnu ceļojumus, skatījās uz to pragmatiski – kā atbalstu bērniem, lai tie veidotu sevi un savu nākotni. Mākslas pieredze un vēlāk arī studijas Minhenē un Parīzē noteica Jāzepa profesionālo likteni, savukārt Spānijas iespaidi ietekmēja viņa mākslas stilistisko attīstību. Arī grūto ceļojumu britu armijas sastāvā no Ēģiptes līdz Persijai Jāzeps uztvēra radoši – kā piedzīvojumu "tūkstoš un vienas nakts pasaku" pasaulē. Daudzveidīgie ceļojumi paplašināja Džo māksliniecisko redzesloku un pārtapa spožu iespaidu paletē, kas veidoja viņa unikālo mākslu.

Patiesu draudzību un uzticēšanos kādam Jāzeps Grosvalds uzskatīja par ļoti svarīgu. Lai arī varētu šķist, ka viena konkrēta labākā drauga viņam nevienā dzīves posmā nebija un to aizstāja vairāki tuvi cilvēki, kuru skaitā vienmēr atradās arī vecākais brālis un māsas, tomēr, dzīvojot Parīzē, Džo ļoti satuvinājās ar spāņu mākslinieku Havjēru Gosē (Xavier Gosé), kurš noteikti uzskatāms par draugu ar lielo burtu. Gosē bija 15 gadus vecāks, Grosvalds viņā ieklausījās un mācījās. Abus vienoja kopīga mīlestība ne tikai uz mākslu, bet arī mūziku, kopā tika pavadītas daudzas dienas un naktis gan Parīzes bāros, restorānos un teātros, gan arī mājās, klausoties gramofonu un spēlējot klavieres un bandžo.

Grosvaldu Edinburga meklējama tepat Rīgas jūrmalā – tā līdz 1922. gadam dēvēja Dzintarus, kur atradās ģimenes vasarnīca. Jūrmalas kāpās Grosvaldiem bija arī sava "peldu būdiņa". Vasarnīcā pagāja Džo bērnība, un arī vēlāk, dzīvodams ārzemēs, vasaras viņš mēdza pavadīt šeit, Latvijā, jūrmalā. Edinburgā – mākslas, kultūras un svētku gaisotnē – dzīve ritēja intensīvi. Vasarnīcā bieži pulcējās viesi, svinēja dārza svētkus, notika mūzikas vakari, koncerti paviljonā, tenisa spēles, te varēja gūt prieku no saullēktiem, pastaigām un peldēm jūrā. Jaunajam Džo tas bija kopābūšanas, laiskošanās, dzīves baudīšanas laiks, ko papildināja arī intensīva lasīšana, zīmēšana, gleznošana. Edinburgas vasarās Džo gleznoja ģimenes locekļu portretus, veidoja ilustrētus žurnālus ("The Edinburgh Royal Bio") un piedzīvoto pierakstīja dienasgrāmatā.

Turpinājums sekos.