Iepazīsti Džo! Jāzepa Grosvalda alfabēts – no Fotogrāfijas līdz Influencerim

Pateicoties daudzajām fotogrāfijām, kas glabā liecības par Jāzepu Grosvaldu, mēs varam ieraudzīt viņa dzīvi kā sava veida hroniku. Te viņš ir bērns, kas iegrimis grāmatas lasīšanā, te Džo jau apceļo Eiropu un kā dendijs pozē jaunajā angļu uzvalkā vai amizējas karnevālā ar Parīzes draugiem. Un, protams, Jāzeps kā virsnieks ar papirosu mutes kaktiņā, tik atpazīstamo smīnu un jautro dzirksteli acīs.

Kas fotografēja šo aizraujošo dzīves hroniku? Fotogrāfiju autoru vārdi diemžēl lielākoties palikuši nezināmi, un tas nav nejauši, jo Džo dzīvoja laikā, kad "Kodak" izgudrotā momentfotogrāfija kļuva par daļu no ikdienas. Fotogrāfija piedzīvoja strauju demokratizāciju, un amatieri, kas dokumentēja apkārtējo realitāti, ienesa jaunu skatījumu uz pasauli. Par fotogrāfu varēja kļūt ikviens – nospied tik pogu, un mirklis ir iemūžināts. Kad Grosvalda foto kolekcijā ieraugām kvadrātveida attēlu, var droši teikt, ka tas radīts ar fotokameru "Kodak No.2 Brownie" – primitīva izskata kastīti, kuru fotogrāfs turēja, piespiedis pie vēdera, jo divi mazie skatu meklētāji atradās augšpusē.

Pats Jāzeps par fotogrāfiju kā mākslu neinteresējās. Viņš uz fotoattēlu skatījās visai pragmatiski – kā uz komunikācijas instrumentu – un pat ceļojumu laikā priekšroku deva ātrai skicēšanai, lai piefiksētu interesantas detaļas. Citu autoru uzņemtie fotoattēli Grosvaldam kalpoja kā izziņas materiāls, no kura viņš sintezēja kompozīcijas, atlasot būtisko. Fotogrāfiju Džo izmantoja tikai kā palīglīdzekli, un viņa mākslai, kas dzīvi tvēra dziļāk un filozofiskāk, ar to nebija nekā kopīga.

Grāmatas Džo neuztvēra tikai kā literatūru. Savdabīgā grāmatu pasaules estētika, iepazītie stāsti, raksturi un varoņi jau no agras bērnības veidoja jaunā mākslinieka ideālus un dzīves izjūtu. Viņš tiecās līdzināties Žiljēnam Sorelam no Stendāla "Sarkanais un melnais", kas dzīvo ar Kazanovas vieglumu kā Oskara Vailda Dorians Grejs.

Grāmatas bija neatņemama Džo dzīves sastāvdaļa, viņš netaupīja stundas lasīšanai un bija gatavs atdot par tām pēdējo naudu. Lasot gūtie iespaidi modināja ilgas pēc "grila restorāniem, bāriem, augstākās sabiedrības saloniem, vilcienu restorānvagoniem, aktrišu vai vismaz baronešu buduāriem [..], bulvāriem, okeāna laineriem, Indiju, tempļiem, opiju, hašišu, prieka mājām ar dzeltenām un melnām iemītniecēm, [..] Ņujorku, 80 ZS auto utt. utt".

Džo sapņoja, "kā dabūt pēc iespējas vairāk naudas, naudas, naudas! Tad es varētu nopirkt visas šīs skaistās grāmatas. Labais Dievs, tikai dod man acu gaišumu, prātu un rokas, es lūdzu, – gan tad es pratīšu naudu nopelnīt un tad lasīt un mācīties, lasīt un mācīties!"

Džo lasīja visu, kas aktuāls, īpaši iemīļojot romantiķu literatūru, Oskaru Vaildu, Puškinu un Ļermontovu, Balzaku, Stendālu, Ābelu Hermantu, "Tūkstoš un vienas nakts pasakas" un vēl, un vēl. Par izlasīto Džo dalījās pārdomās vēstulēs un dienasgrāmatās, kuras neiztrūkstoši papildina izlasīto grāmatu saraksti.

Džo dzīve pagāja zem ģimenes lietussarga. Pateicoties Grosvaldu ģimenes labajam materiālajam stāvoklim, ieinteresētībai un gādībai, Džo bija iespēja iegūt labāko izglītību, īstenot savus sapņus un kļūt par ievērojamu mākslinieku. Jāzepa ģimene bija kupla – tēvs Frīdrihs, advokāts un diplomāts, Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdis, māte Marija, brālis Oļģerds, žurnālists, mākslas kritiķis, politiķis un diplomāts, māsas Līna un Margarēta, ārvalstu dienesta darbinieces, un māsa Mērija, latviešu nacionālā mantojuma popularizētāja. Tie bija Džo tuvākie cilvēki, sarunu biedri, materiālais balsts un drauga plecs.

Tomēr Grosvaldu ģimenes ieguldījums ir nozīmīgs ne tikai Jāzepa dzīvē. Tas ir daudz plašāks un skar arī diplomātijas, kultūras un sabiedriskās domas stiprināšanu Latvijā. Jau ar pirmajiem neatkarīgās Latvijas soļiem pasaulē Grosvaldu ģimenes locekļu, tostarp arī Džo, liktenis bija saistīts ar diplomātisko dienestu un Latvijas pārstāvniecību ārvalstīs. Brāļi Grosvaldi piedalījās Latvijas delegācijas darbā Parīzes Miera konferencē, un Oļģerds bija klāt brīdī, kad Latvija starptautiski tika atzīta de iure.

Pateicoties bērnībā gūtajai plašajai izglītībai, Jāzeps savu brīvo laiku varēja pavadīt daudzveidīgi. Frīdriha Grosvalda bērni apguva piecas valodas, mācījās spēlēt klavieres, tika mudināti rakstīt, gleznot, veidot ziedu herbārijus, viņiem pirka grāmatas un abonēja ārzemju žurnālus, ļāva sēdēt kinoteātros un apmeklēt koncertus, ziemā slidot Esplanādē, bet vasarā peldēt un spēlēt tenisu Edinburgā un, protams, arī ceļot. Dabiski, ka daļa no šī saraksta kļuva par Džo hobijiem.

Labās muzicētāja spējas viņam vēlāk sagādāja panākumus dažādās kompānijās, kā arī ļāva vieglāk pārvarēt grūtus brīžus paša dzīvē. Piemēram, gatavojoties nogurdinošam kuģa braucienam, viņš pie kāda angļu mūziķa speciāli apguva bandžo spēli. Vājā veselība jau kopš bērnības motivēja Jāzepu daudz laika veltīt fiziskajām aktivitātēm, pārsvarā dodot priekšroku individuālajiem sporta veidiem – tenisam, peldēšanai, skrituļslidošanai. Tomēr azarts dzina viņu izmēģināt arī tādus sportus kā bobslejs, bokss vai tam laikam eksotiskais džiudžitss. Savukārt grāmatu lasīšana, koncertu, teātra un kino apmeklēšana, kas aizņēma ļoti daudz Džo laika, jau bija kas vairāk par vaļasprieku – tās kalpoja tai estetizētajai "dzīves mākslai", kas bija kļuvusi par Jāzepa Grosvalda patieso hobiju.

Vērojot modernisma attīstību Latvijas mākslā, šķiet, ka Grosvaldam šajā procesā bijuši izšķiroši nopelni. Jaunajam māksliniekam, kurš tikko atgriezies no mācībām Parīzē un Minhenē, gribot negribot bija jākļūst par sava veida influenceri, pulcējot ap sevi visus, kas alkst radīt laikmetīgu mākslu.

Realitāte tomēr izrādījās citādāka. 1914. gadā Jāzeps centās iekļauties Rīgas mākslas dzīvē un iesniedza savus darbus latviešu mākslas izstādē. Komisija no tiem pieņēma tikai dažus. Starp izstādes dalībniekiem Grosvalds gan atrada četrus jaunus domubiedrus un viņa devumu visumā pozitīvi novērtēja tālaika stingrākais mākslas kritiķis Jūlijs Madernieks, taču, izņemot ģimeni, tie bija gandrīz vienīgie cilvēki, kas saprata viņa mākslu.

Nākamo piecu gadu laikā latviešu modernistu pulciņš trīskāršojās, taču Jāzepam sāka veidoties stilistiskas domstarpības ar saviem ceļabiedriem. Viņš kritizēja draugus par paviršu aizraušanos ar kubismu, tomēr skaidru alternatīvu pats nepiedāvāja. Pēc Grosvalda nāves viņa iesākto latviešu strēlnieku tēmu turpināja vairāki mākslinieki, tomēr stilistiski tas bija tālu no viņa sludinātā sintezējošā tēlojuma principa. Šķiet, ka daudz lielāku aktualitāti Jāzeps Grosvalds ieguvis tieši 21. gadsimta mākslā, jo rāda, kā var runāt par aktuālām tēmām laikmetīgā valodā, savienojot kosmopolītismu un nacionālo tradīciju, aizguvumus no vecmeistariem un modernu formu, Rietumu tradīciju un aizraušanos ar Austrumiem, juteklisku vērojumu un konceptuālas nostādnes.