Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) šoziem ir aplūkojama mākslinieka, latviešu modernisma aizsācēja Jāzepa Grosvalda (1891-1920) apjomīga retrospekcija "Esmu tagad noņēmies dzīvot mākslai". Izstāde būs aplūkojama līdz 2024. gada 30. martam. "Delfi" sadarbībā ar LNMM piedāvā iepazīt mākslinieka daudzpusīgo personību caur 23 alfabētiskiem pieturas punktiem viņa dzīvesstāstā. Trešā daļa – no J līdz N. Pirmā daļa lasāma šeit. Otrā daļa lasāma šeit.
J. Jāzeps (Joe)
Mums viņš ir Jāzeps Grosvalds – nozīmīgs vārds latviešu mākslas vēsturē, klasiskā modernisma ievadītājs Latvijas mākslā un nacionāli nozīmīgu tēmu atveidotājs kara un politisko krīžu laikā. Taču ģimene un draugi viņu sauca par Džo (Joe – tā Jāzeps paraksta savas vēstules).
Tas bija modīgi un laikmetīgi, bet reizē arī sirsnīgi un rotaļīgi. Arī pārējiem Grosvaldu ģimenes locekļiem bija savas iesaukas. Tēvu Frīdrihu brāļi sarakstē noceļ no augstā statusa pjedestāla un dēvē par Papiņu vai Pulciņu. Māte Marija, kas sevi visu veltī bērnu labklājībai un izglītošanai, ir Mamiņa. Brāli Oļģerdu pa franču modei visi sauc par Ožjē (Ogier), māsu Margarētu sirsnīgi uzrunā par Māsiņu, bet māsa Mērija (Grīnberga) jau no mazotnes dēvēta par Lulū, savukārt viņas meita Mērija (Grīnberga jaunākā) – par Čāpiņu.
K. Karš
Pirmā pasaules kara sākums iezīmēja pagrieziena punktu Jāzepa Grosvalda dzīvē, kas lika nobriest gan kā personībai, gan kā māksliniekam. Kad 1914. gadā pēc dzimtenē pavadītās vasaras karš liedza Grosvaldam atgriezties Parīzē, viņš iepazinās un satuvinājās ar vairākiem jaunajiem latviešu māksliniekiem, kopā izveidojot pulciņu "Zaļā puķe" un kļūstot par klasiskā modernisma aizsācēju latviešu mākslā.
Šajā laikā Grosvalds sāka izteikti apzināties sevi kā latviešu tautas pārstāvi un pievērsās nacionāli svarīgām tēmām, ko rosināja jaunā sociāli politiskā situācija pasaulē.
1915. gadā Jāzeps Grosvalds ķeras klāt latviešu kara laika bēgļiem veltīta akvareļu cikla gleznošanai. Savukārt 1916. gadā, kad, mobilizēts Krievijas impērijas armijā, viņš dienēja 6. Tukuma latviešu strēlnieku bataljonā, komandējot jātnieku izlūku nodaļu, paša piedzīvotais pārtapa latviešu strēlnieku ikdienas dzīves attēlojumos. 1916. gada beigās Grosvalds nonāca Petrogradā, kur dienēja artilērijas pārvaldē, pieredzot un savā daiļradē atspoguļojot arī 1917. gada revolūciju. Kara noslēdzošajā posmā angļu armijas ekspedīcijas korpusa sastāvā viņš nonāca Senās Persijas teritorijā, kur iedvesmojās savam Austrumu ciklam.
L. Love
Jāzepa dzīve nav iedomājama bez mīlas dēkām. Viņa mākslā reti redzam romantiskas mīlestības sižetus, tomēr dienasgrāmatas liecina, ka Erota bultas viņam nav lidojušas garām. Divpadsmit gadu vecumā Jāzeps piedzīvoja pirmo iemīlēšanās eiforiju. Gloriana, par Džo vecāka meitene, gan nepievērsa lielu uzmanību puikas centieniem iekarot viņas sirdi. Vairākus gadus ilgušās mīlas mokas beidzās, kad pie brokastu galda Džo uzzināja, ka Gloriana ir saderinājusies ar kādu mācītāju.
Tad Grosvaldu paziņu lokā iegadījās divas inteliģentas, uz piedzīvojumiem kāras meitenes no kosmopolītiskās Venceļu ģimenes. Uzreiz pēc liceja beigšanas Jāzeps Minhenē jautri pavadīja laiku ar abām māsām, ne tik daudz runājot par mākslu, cik flirtējot, ielaižoties erotiskās dēkās, dzerot šampanieti un apreibinoties ar narkotikām. Kopš tā laika erotiskie piedzīvojumi kļūst par neatņemamu mākslinieka dzīves sastāvdaļu.
Dzīvojot Parīzē, viņš ik pa laikam apmeklē publiskos namus, kabarē un restorānus, iepazīstas ar kokotēm, kuras var viegli sagādāt seksuālas baudas, ja ir ko maksāt, bet dažkārt arī bez maksas. Erotiskās tieksmes pa reizei varēja piepildīt, flirtējot ar kādu vietējo ģimnāzisti un sniedzot viņai "bučošanās stundas" tumšās ieliņās. Arī kara laikā Grosvalda uzmanības centrā bija sievietes. Rīgā viņš slepeni uzturēja sakarus ar precētām dāmām. Romāns ar Karolīnu Skujskubri no romantiskas mīlestības, slepeniem randiņiem un vīra krāpšanas attīstījās tik tālu, ka mākslinieks bija nobriedis precēt savu mīļāko. Diemžēl kara apstākļi šo nodomu izjauca.
M. Mode
Jau no mazotnes Džo bija pieejami smalki apģērbi, bet, nonākot Eiropas metropolēs, viņš kļuva par īstenu dendiju. Ierodoties Berlīnē vai Parīzē, pirmais gājiens bija sagādāt apģērbu – pašu jaunāko un modīgāko. Pēc augstās modes Džo dodas uz Londonu, kur apmeklē skroderus un pērk aksesuārus, jo "viss tas tik labs, lēts un smuks Londonē, taisni otrādi nekā Parīzē".
Modes detaļas ir neiztrūkstošas arī viņa mākslinieciskajos novērojumos. Dzīvojot Parīzē, Grosvalds glezno akvareļus ar modes dāmām un kafejnīcu ainas, kurās detalizēti izceļ apmeklētāju modīgo apģērbu un aksesuāru detaļas. Aktuālākās pārmaiņas modes tendencēs smalki dokumentētas arī dienasgrāmatu ierakstos: "Uz Bond-Street lielie dandy staigā, pēc iespējas bez mēteļa, zilos (jeb pelēkos) uzvalkos ar dzelteniem cimdiem, papiljona kravatēm pie diplomātkrāgas un zābakiem ar gaišu Einsatz, spieķi zem rokas. Cepuri (katlu) valkā ļoti lielu un ļoti uz galvas uzvilktu, līdz labai uzacij – kas, zināms, sevišķi labi stāv enerģiskiem ģīmjiem – bet ne visiem. Kravatēs vēl vienmēr ļoti daudz redz punktes un puķītes."
N. Nauda
Jāzeps Grosvalds nāca no turīgas ģimenes, tēvs bija advokāts, tādēļ materiālie apstākļi dēlu neierobežoja un iespējas bija plašas. Kā viņš pats sacīja: "Šinī ziņā ieņemu savādu stāvokli: esmu gandrīz vienīgais jaunais latviešu mākslinieks, kas var dzīvot nepelnīdams."
Lai gan naudas ģimenei netrūka, tēvam reizēm šķita, ka dēli tērē pārāk daudz vai sūtīto naudu izlieto pārlieku ātri. Brīži bez naudas Jāzepam pagalam nepatika, viņš mēdza sacīt, ka "pāris dienas bez naudas ļoti nocietina sirdi un liek daudz filozofēt", savukārt pārējā laikā Grosvalds baudīja teātri, operu, kino, restorānus un labus dzērienus, īsāku vai garāku ceļojumu priekus, neuztraukdamies par pelnīšanu. Tas gan mainījās līdz ar kara sākšanos, kad arī Jāzepam bija jāsāk domāt par ģimenes materiālo stāvokli.
Turpinājums sekos.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
