Mēs kopā veidojam cilvēku jūru. Ukraiņu mākslinieces Darjas Kalašņikovas stāsts

Tieši ar performanci "Cik ilgi tas var turpināties?" festivālā "Starptelpa" 2022. gada jūnijā sākās ukraiņu mākslinieces Darjas Kalašņikovas darbība Latvijā. Kopš tā laika performance atkārtota gan Rīgas vasaras kultūras programmā, gan Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM). Rīgā bijusi mākslinieces solo izstāde, kā arī Rīgas domes telpās eksponēta viņas veidota instalācija. Šoziem izdevniecībā "Aminori" latviešu valodā izdots Darjas Kalašņikovas romāns "Ēna un jūra".

Iepazīstoties ar tavu biogrāfiju, secinu, ka tev ir maģistra grāds starptautiskajā ekonomikā. Turklāt esi bijusi aktīva politikā, gan kandidējot vēlēšanās, gan pildot politiskā konsultanta pienākumus. Kā izvēlējies runāt mākslas valodā?

2001. gadā es uzvarēju pasaules tīņu skaistuma konkursā, tāpēc publiskā runa, TV raidījumi, uzstāšanās utt. man nav nekas svešs jau kopš bērnības. No 2018. gada septembra līdz 2019. gada janvārim apmeklēju intensīvo mākslas vēstures kursu, savukārt no 2019. līdz 2020. gadam studēju Dānijā, kur apguvu režiju un dramaturģiju. Tāpat jāpiemin, ka bērnībā un tīņa gados aktīvi nodarbojos ar sportu mākslas vingrošanas disciplīnā.

Tava darbība Latvijā sākās ar performanci "Cik ilgi tas var turpināties?". Performances nosaukumā tu uzdod jautājumu, cik ilgi var turpināties šis karš, bet patiesībā atbildēt nav iespējams, jo karš joprojām nav beidzies... Vai laika gaitā esi mainījusi domas par darba tēmu? Turklāt, tā kā šo performanci esi izpildījusi vairākkārt: vai piedzīvoji darba transformāciju atkārtošanas procesā?

Es gribēju parādīt karu ar ķermeņa sajūtām. Kad 2014. gadā sākās Krievijas–Ukrainas konflikts, šo pieredzi paskaidrot vārdos bija vieglāk, bet, tiklīdz sākās pilna mēroga Krievijas iebrukums Ukrainā, zināju, ka vārdi vairs nespēj nodot manu vēstījumu. Pirmajās kara nedēļās biju pilnībā paralizēta. Neko nevarēju pateikt un jutu ķermenī ārkārtīgi daudz stresa. Tad sapratu, ka mans ķermenis var būt instruments. Es atrados tik trauslā stāvoklī, ka šo intensitāti varēju parādīt tikai caur sevi. Krievijas–Ukrainas karā ukraiņu ķermeņi tika ievainoti un izvaroti. Es saku "ukraiņu", jo ne tikai sievietes, bet arī bērni un vīrieši tika izvaroti. Es nevarēju vārdos atainot tās sāpes, ko jutu ķermenī, apjaušot kara brutalitāti un šausmas.