Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) šoziem ir aplūkojama mākslinieka, latviešu modernisma aizsācēja Jāzepa Grosvalda (1891-1920) apjomīga retrospekcija "Esmu tagad noņēmies dzīvot mākslai". Izstāde būs aplūkojama līdz 2024. gada 30. martam. "Delfi" sadarbībā ar LNMM piedāvā iepazīt mākslinieka daudzpusīgo personību caur 23 alfabētiskiem pieturas punktiem viņa dzīvesstāstā. Šī ir ceturtā daļa – no O līdz S. Pirmā daļa lasāma šeit. Otrā daļa lasāma šeit. Trešā daļa lasāma šeit.
O. Oļģerds
Oļģerds Grosvalds ierakstījis savu vārdu Latvijas politiskajā vēsturē kā spožs diplomāts, kurš darbam Latvijas ārlietu dienestā atdevis 43 gadus. Tomēr viņa ieguldījums nozīmīgs arī mākslas vēsturē. Studējot filoloģiju Tērbatas, Parīzes un Minhenes universitātēs, Oļģerds līdz Pirmajam pasaules karam aktīvi darbojās kā mākslas kritiķis.
Neapšaubāmi nozīmīgs bija arī viņa iespaids uz jaunākā brāļa Jāzepa personības veidošanos. Jāzeps piedzima naktī pirms sava brāļa septītās dzimšanas dienas, un, kā stāsta ģimenes leģenda, nākamajā rītā māte paziņojusi Oļģerdam, ka dzimšanas dienas dāvanā viņam ir mazs brālītis.
Oļģerds intelektuāli ietekmēja Jāzepu pusaudža gados, gan stāstot par savu pieredzi Eiropā, gan iepazīstinot ar jaunumiem mākslā un aktuālām tendencēm vīriešu modē.
Neskaitāmās Jāzepa vēstules brālim liecina, ka Ožjē (Ogier) – tāda bija viņa rotaļīgā iesauka ģimenes lokā – bija gandrīz vai vienīgā uzticības persona, kam Jāzeps izklāstīja savas intīmākās domas, izjūtas un izdarības. Kopīgos ceļojumos Oļģerds ievadīja Džo eiropeiskās kultūras vidē un saviesīgajā dzīvē, iepazīstināja ar "īstajiem cilvēkiem", bet kara laikā pa diplomātiskiem kanāliem pamazām sāka iesaistīt politiskajā darbā. Simboliski, ka Oļģerds bija blakus brālim arī dzīves pēdējās stundās, un tieši viņš nosūtīja ģimenei telegrammu no Parīzes, ka Jāzeps aizgājis uz mūžīgo dusu.
P. Parīze
Parīze Jāzepa biogrāfijā ieņem īpašu vietu. Tā nebija tikai pilsēta, kur jaunais buržuā varēja pilnveidot savas manieres, izbaudīt bezrūpīgas dzīves garšu un iepazīt interesantus cilvēkus.
Parīzē Jāzeps krāja iespaidus, meklēja motīvus saviem darbiem un mēģināja formulēt savu attieksmi pret "jauno" un "veco" mākslā, jo apkārt bija pārāk daudz visa tā, kas izjauca iepriekš šķietami drošas personīgās gaumes kritērijus. Parīzes mākslas dzīve pulsēja, un topošajam māksliniekam bija jāsaprot, kādā ritmā viņš grib virzīties uz priekšu. Pasaules avangarda mākslinieki tobrīd meklēja savus ceļus starp kubismu, ekspresionismu un abstrakcionismu, bet Džo šajā strīdā neieņēma nevienu stingru pozīciju. Luvrā viņš studēja vecmeistarus, bet pa dienu apmeklēja nodarbības privātās akadēmijās, skaidri apzinoties tehniskos ierobežojumus, kurus viņam nācās pārvarēt, īstenojot savā glezniecībā uzstādītos mērķus.
Fantāzijās viņam gribējās veltīt savu dzīvi mākslai un strādāt pie molberta līdz spēku izsīkumam, taču tas nebija viegli izdarāms, jo Parīze viņa pleiboja dabai piedāvāja pārāk daudz kārdinājumu.
Parīze kļuva par vietu, kurā Jāzeps kādā brīdī bija gatavs atteikties no mākslinieka ceļa, tomēr, pateicoties vecāku atbalstam, šīs šaubas izdevās pārvarēt. Noslēdzoties Parīzes posmam Džo dzīvē, viņš ar zināmu gandarījumu ierakstīja dienasgrāmatā: "Esmu šo ziemu pirmo reizi nopietni gleznojis un daudz strādājis, manīdams pie tam, ka darbs man dara prieku un ved pie kā. Neesmu sev vēl nebūt skaidrībā par savu nākotni un mērķi, bet tagad bieži jūtu – "to gribētos gleznot"."
R. Raksturs
Dzīves norisēs un radošajā darbā neapstādināms meklētājs un izzinātājs, drosmīgs un izsmalcināts dzīvē un mākslā. Un tad pēkšņi – šaubu pilns, nepārliecināts, sevi noliedzošs. Džo bija neiedomājami daudzpusīga personība, kas dienasgrāmatās un vēstulēs atklājas pretrunu pilnā nerimstošā tiecībā kļūt par "dzīves mākslinieku".
Izvirzījis sev kā cilvēkam un māksliniekam augstus ideālus, Jāzeps Grosvalds paškritiski raksta, ka nav apveltīts ar eleganci, ir neizveicīgs sarunās, neinteresants mākslā, slinks un nepacietīgs. Lai arī pats apgalvo, ka viņam trūkst enerģijas, iniciatīvas un inteliģences, tieši šī iekšējā neapmierinātība līdzās ārējām grūtībām ir galvenais dzinulis, kas jauno mākslinieku virza nemitīgi doties uz priekšu, neapstāties, pacelties un tiekties augšup.
Pretstatā Džo ārēji spožajam sabiedriskajam tēlam, trāpīgs un vienlaikus pārsteidzošs ir vecākās māsas Mērijas dotais raksturojums, kura savās atmiņās raksta: "laipns, pieticīgs, vienkāršs darbā un starp cilvēkiem".
S. Spāņu gripa
Jāzeps Grosvalds mira Parīzē 28 gadu vecumā no spāņu gripas tās epidēmijas laikā. Pirmie saslimšanas simptomi parādījās janvāra otrajā pusē, taču tobrīd nešķita, ka slimība ir nopietna. Mēneša beigās Džo ievietoja slimnīcā, aprūpe bija laba, taču viņam sākās komplikācijas, un jau 1. februārī brālim nācās telegrammā rakstīt liktenīgo ziņu: "Šodien vienos dienā mierīgi aizgāja uz mūžīgo dusu mūsu Jāzeps."
Kopumā ar spāņu gripu tās pandēmijas laikā 1918.–1920. gadā inficējās aptuveni 550 miljoni cilvēku, bet mira 50–100 miljoni; šīs gripas ietekmē cilvēka imūnsistēma darbojas pārāk intensīvi, faktiski novedot pie pašiznīcināšanās. Grosvalda gadījumā gripas ietekmē viņam senākas aknu slimības dēļ sākās arī dzeltenā kaite, un šī slodze organismam izrādījās par smagu.
Turpinājums sekos!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
