Iepazīsti Džo! Jāzepa Grosvalda alfabēts – Tagad, Uzturs, Valodas un 'Zaļā puķe'

Jāzeps Grosvalds bija strauja un nemierīga rakstura cilvēks, kas vienlaikus prata arī lieliski atpūsties un baudīt dzīvi. Viņam ātri mainījās garastāvoklis un viedoklis. Būdams apmierināts un entuziasma pilns, Džo jau pēc neilga brīža varēja dienasgrāmatas lapās slīgt depresīvās domās un sevis noniecināšanā. Jāzepam patika pašam sev izteikt stingrus apgalvojumus, itin kā nospraust skaidrus mērķus, kuri jo drīz varēja atkal strauji mainīties. Kāds vārds, kas Džo rakstītajā parādās regulāri un atklāj šo īpašību, ir vārds "tagad".

Analizējot savu personību, Džo raksta: "esmu tagad noņēmies dzīvot mākslai", citā reizē viņš secina: "tagad gan bieži jūtu – "to gribētos gleznot"" vai arī, ka "neesmu vēl nekad lietu tik nopietni ņēmis kā tagad". Saasinoties veselības problēmām, Džo pārdzīvo, jo tas ir "taisni tagad, kur gribu un varētu strādāt". Ir reizes, kad šis vārds tiek lietots arī visai traģiskā kontekstā, konstatējot situācijas skarbumu: "Vistrakākais pie tagadējā kara ir, ka esam pilnīgi vienaldzīgi palikuši – veseli jūtu kompleksi nomērdēti. Atminos, kā agrāk šķiroties uznāca asaras – tagad pat vistrakākā drāma vairs neaizķer iekšpusi."

Kopumā šķiet, ka Jāzeps izdzīvoja katru mirkli, vairāk koncentrējās nevis uz tāliem, abstraktiem plāniem, bet gan uz konkrēto momentu un savām tābrīža izjūtām. Tā viņš arī secina: "Cik bieži esmu domājis: "Ko tagad cits manā vietā visu būtu izdarījis.""

Tur pieminēti ar pirmo Berlīnes apmeklējumu saistītie omāri, steiks "Tournedos Rossini", Venēcijas slavenajā "Floriānā" baudītie sarkanvīni Chianti, Valpolicella un Cipro, Spānijā izgaršotais piesātinātais Rioja vīns un Valensijas rīsi "Arroz a la valenciana". Dienasgrāmatā atrodamas atsauces arī uz Eiropas lielajās pilsētās izmēģināto ķīniešu virtuvi.

Grosvalda uzturēšanās Parīzē nebija iedomājama bez restorānu, kafejnīcu, kabarē un lokālu apmeklēšanas draugu kompānijā. Savos apartamentos Jāzeps nemēdza ēst. Viņš pilnā mērā piederēja tā laika "zelta jaunatnei", kas baudīja smalkas maltītes, nedomājot, ka tās viņam kādreiz varētu kļūt nepieejamas. Tikai Pirmais pasaules karš atvēra Jāzepam acis uz ēdiena trūkuma radītajām traģiskajām sekām. Kaut gan viņam pašam nekad nenācās ciest badu, Grosvalda priekšstats par ēdiena vērtību ieguva jaunu dimensiju, iesaistoties Latviešu bēgļu komitejas darbā, kas palīdzēja bēgļu ēdināšanā, un vēl jo vairāk Persijā, redzot izkāmējušus bērnus ar badā uzpūstiem vēderiem.

Vēlāk, dzīvojot Minhenē, Parīzē, kā arī daudz ceļojot, valodu prasmes tikai nostiprinājās un attīstījās. Piemēram, Parīzē Grosvalds, vēlēdamies uzlabot savu franču rakstību, pat apmeklēja valodu skolu. Arī dienasgrāmatās un vēstulēs viņš izmantojis plašu valodu klāstu – senākās dienasgrāmatas rakstītas vācu valodā, vēlākās – latviski, taču tajās allaž bagātīgi iestarpināti vārdi un teikumi arī franciski, angliski, krieviski, itāliski, spāniski. Kulminācija ir Grosvalda nokļūšana Persijas teritorijā, kur "biju iemācījies diezgan labi runāt pa persiski, un varu drusku persiski rakstīt – ļoti vienkārša un skaista valoda, le français de l'Orient".

Noteikta latviešu modernisma daļa ir izaugusi no romantisma idejas un tās provinciālisma raisītās izjūtas, kura Jāzepam Grosvaldam radās, 1914. gadā atgriežoties no Parīzes mājās. Tā kā Rīgā viņš neatrada laikmetīgajā mākslā ieinteresētu kopienu, kurai varētu pievienoties, savu "domubiedru burbuli" vajadzēja izveidot pašam. Viņa jaunajā paziņu lokā nokļuva tādi topošie mākslinieki kā Voldemārs Tone, Konrāds Ubāns, Aleksandrs Drēviņš un Kārlis Johansons. Pavadot laiku sarunās un muzicējot, draugi ātri vien nonāca pie secinājuma, ka būtu labi kopā arī strādāt.

Romantiskā ideja par gara biedru komūnu transformējās nelielā mākslinieku pulciņā, kas regulāri tikās Grosvaldu dzīvoklī, skicējot modeļus un gleznojot citam citu. Grosvalda vīzija par grupas nākotni bija grandioza. Rakstot tās statūtus, viņš sapņoja par lielām izstādēm, savu žurnālu, galeriju, tipogrāfiju un pat teātra izrādēm. Grupas nosaukums atvasināts no pašu mākslinieku iestudētās Kārļa Krūzas ludziņas "Zaļā puķe", kurai ierosmi Jāzeps Grosvalds bija smēlies no Morisa Māterlinka "Zilā putna", piedāvājot kopējam projektam no šīs lugas patapināto sižeta līniju. Iestudējumā divas marionetes – Zilizaiga un Spīdibrūns – , meklējot laimi – zaļo puķi –, apceļo pasauli un beidzot atrod to mājās.

Aizsāktajam kopīgajam radošajam posmam tomēr nebija lemts turpināties – kara tuvums un atšķirīgās iespējas draugus izšķīra. Taču pēc Jāzepa nāves no idejas par modernistiski domājošu mākslinieku apvienību izauga nozīmīgā "Rīgas mākslinieku grupa". Un, kā reiz bija sapņojis Grosvalds, šo mākslinieku daiļrade paplašināja latviešu modernisma sfēru no porcelāna un mēbeļu dizaina līdz tēlniecībai un teātra scenogrāfijai.