Varbūt viss notika ne gluži tā, bet pērn rudenī es sievai tiešām prasīju, kas tās ir par kastēm, kuras aizņem daļu traktoršķūņa. Es miglaini atcerējos viņas stāstu par kādu attālu radinieci, kas bija strādājusi kādā uzņēmumā, kas pārņēma bijušās Rīgas Porcelāna rūpnīcas noliktavas. Pirms kādiem astoņiem gadiem uzņēmums gatavojās visu lielo noliktavu nojaukt, bet pirms tam paaicināja uz turieni Rīgas Porcelāna muzeja pārstāvjus, lai viņi noliktavu apskata un atrod interesantus eksemplārus, kurus būtu vērts saglabāt. Muzejs aizbildinājās, ka viņiem nekā no turienes nevajag (šo momentu, lūdzu, atcerieties, pie tā mēs atgriezīsimies vēlāk). Tad šajā noliktavā tika mana sieva, kurai bija žēl, ka tik daudz porcelāna trauku aizies nebūtībā – traktors tos sagrūdīs bedrē. Neskaidrai vajadzībai viņa no noliktavas izveda vairākas kastes ar traukiem, noslēpa tos laukos, šķūnī un... aizmirsa par tiem.
Es savukārt jau kādu laiku biju ievērojis, ka padomju Latvijas porcelāns šobrīd piedzīvo renesansi, un ir saradušies cilvēki, kuri traukus, kas līdz šim pārsvarā pulcējās pie miskastēm vai arī nevienam nevajadzīgi apputēja šķūnīšos, pērk par lielu naudu. Šajā brīdī manā galvā A saslēdzās kopā ar B, bet acīs sāka mirgot eiro naudiņas
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
