Ceļrādis par cilvēku. Grupas 'Instrumenti' jaunā albuma recenzija  (14)

Negaidītā kārtā vislabākais saslēgums ar "Instrumentu" albumu man izdevās tieši šādā veidā, liekot aizdomāties, ko tas varētu liecināt par "Cilvēka" mūzikas iezīmēm, nevis par to, kā jokaina muzikoloģe ķeras pie lēkāšanas jebkuras mūzikas pavadībā. Pēc akadēmiskiem standartiem šādu metodi par muzikoloģisku, maigi sakot, nenosauksi, taču katrs mūzikas formāts pieprasa atbilstošu pieeju tā izpētei, un konkrētajā gadījumā vispiemērotākā izrādījās uztvere caur kustību, nevis intelektuāliem un emocionāliem filtriem. Tur arī izkristalizējās sapratne par pirmo vadmotīvu, kas vijas cauri visam albumam. Tēlaini izsakoties, šķiet, ka šīs mūzikas pamatā ir tāds kā batuts, no kura gribas atsperties, virs galvas gan skaniski, gan asociatīvi šaudās spilgti lāzeri, un telpā starp šo augšējo un apakšējo slāni atrodas albuma "Cilvēks" tēlainā un saturiskā daļa – cilvēka ārējās pasaules karte. Informatīva, krāsaina un neparedzama. Tāda, kurai gribas turēties klāt, lai neapmaldītos.

"Instrumentiem" albumā izdevies radīt ceļrādi, kas aicina sekot līdzi. Tas pievelk un rosina ziņkāri: kas sekos tālāk? Izmantotie mūzikas izteiksmes līdzekļi, galvenokārt te domāju par melodisko un harmonisko pusi, atklāj cilvēku kā vispārinātu tēlu – apliecinošu un tādu, kas dod spēku. "Instrumenti" netiecas pārāk lielos dziļumos un nemēģina "spēlēt uz jūtām" – un tur arī meklējams albuma pozitīvais lādiņš jeb labvēlīga spēka eliksīrs.

Pirmā dziesma "Aukstākā līmeņa mīlestība" ar savu spēcīgo jaudu, roķīgo ievirzi un iespaidīgo plašumu muzikālās valodas ziņā kontrastē ar visu pārējo albumu, bet tekstuāli jau piesaka gaidāmās vārdu un paradoksu spēles, kas atklāsies pārējās dziesmās gan rotaļīgā, gan arī dziļdomīgākā veidā. Sekojošās divas dziesmas ar Māra Melgalva dzeju izturētas izteikti mažorīgā spraigumā. "Visā Visumā ir viss" piedziedājumā ieskanas pat zināms naivisms, it kā jauns cilvēks savā atvērtībā ir gatavs atplest rokas pretī visai pasaulei. "Te Saule aust" saistoši uzbūvējas kontrasts starp skaniski sintētisko un robusto sākumposmu, kam pretstatīts himnisks apliecinājums ar Renāra Kaupera balsi piedziedājumā. Visspilgtāk šī melodija savu apliecinājumu gan iegūst tieši ģitāras partijā, kas skan dziesmas beigu posmā.

"Rīgas metro" lipīgais piedziedājums itin labi varētu piestāvēt deju grīdai. Ar dažādām skaņkrāsām autori spēlējušies dziesmas posmā pirms modulācijas, mūzikā iedzīvinot teksta zvaigžņotās un gaismu nianses. Lipīgais meldiņš pēc šīs atkāpes izskan jau citā, gaišākā, krāsojumā. Tā ir popdziesmu standarta formula, kas vairumā gadījumu ir paredzama un atstāj banālu iespaidu: lai "paķertu klausītāju", piedziedājums dziesmas beigās izskan kādu toni augstāk, tā teikt, lai būtu kārtīga kulminācija. Tomēr šajā dziesmā "Instrumentiem" izdevies no tā izvairīties, pateicoties veiksmīgajai sakabei starp krāsaino atkāpi un piedziedājuma uzrāvienu izskaņā.

Vidus bloka dziesmas – "Kādā sakarā", "Atmiņas problēmas", "Nēnujā", "Pus4āpus no rīta" – uztvēru kā albuma samezglojumu. Apjukums atklājās gan noskaņā, gan skaņu veidolā ar robusto ritmizāciju un kopējo nenoturību. "Kādā sakarā" centrālās frāzes nemitīgais atkārtojums pie dziesmas beigām šķiet sevi jau izsmēlis. Taču to atsver jaunas tēmas parādīšanās "ar labu, ar nakti labu", kuras intonācijas ļauj atgriezties pie spēcinošās un apliecinošās albuma stīgas. Ar "Nēnujā" mūzikas "bītu" un enerģētiku varēs iegriezt deju grīdu, bet kā patstāvīgu dziesmu diez vai to vēl klausīšos. Šaubas izraisīja "Es nolēmu tevi pazīt" uzbūve un tas, kā veidots muzikālais risinājums starp pantiem, piedziedājumu un pārejām. Katrs no tiem atsevišķi uzlūkojams kā pievilcīgs materiāls, tomēr to savstarpējās attiecības dziesmas garumā neveidojas līdz galam organiski. Piemēram, pēdējais piedziedājuma izvedums, kas skan bez izmaiņām tāpat kā sākumā, pēc episki veidotās starpspēles enerģētiski atkrīt atpakaļ un paliek pusceļā, īsti nepiedāvājot dziesmai ne rezumējumu, ne arī uzrāvienu. "Pasaule" atgriežas pie enerģiskā, pozitīvā uzskaņojuma un rotaļīgajām vārdu spēlēm.

Albumā pirmo reizi izteikti melodiska izteiksme ieskanas dziesmā "Patiesībai", kas man izvērtās par albuma zelta griezumu. Šim kamerstila noskaņās risinātajam himniskajam rezumējumam izdevās kaut ko iekustināt sirds rajonā – iespējams, iemesls tam varētu būt arī emocionālais kontrasts ar iepriekšējo desmit dziesmu enerģisko lādiņu. Līdz ar to albuma tituldziesmu "Cilvēks", kas skan pašās beigās, muzikālā ziņā vairāk uztvēru kā pielikumu, jo būtiskākais jau tika pateikts pirms tam. Pat ja dziesmas teksts "Cilvēks ir vērtīgs, viņš atvērties drīkst" kā albuma tēmas centrālā tēma izskan tieši šeit.

Šajā klausīšanās pieredzē "Instrumentu" albums man izvērtās vairāk par dejojamu, nevis vienkārši klausāmu mūziku. Taču ir trīs dziesmas, kuras es klausītos arī ārpus albuma vai dejošanas konteksta, – "Aukstākā līmeņa mīlestība", "Te Saule aust" un "Patiesībai".

Iespējams, "Cilvēka" mūzikas kodi jāmeklē tieši kustībā uz priekšu un ekstraversijā, nevis apcerē un dziļdomībā. Šī "Instrumentu" albuma mūzika piestāvēs plašai stadiona skatuvei, pozitīvi uzlādētam pūlim, gaismu šovam. Vai enerģijas dzēriena vietā palīdzēs palikt nomodā mašīnā pie stūres nakts vidū.