Cerībā nokavēt reklāmas esi ieradies vēlāk. Telpā jau ir tumšs. Aiz tevis skūpstās jauniešu pārītis, kuru gaidāmais saturs nemaz neinteresē. Garām aizšmauc ņirdzošu bērnu bariņš, kurš šādam saturam ir daudz par jaunu. Tavas kurpes pielīp limonādes klātajai grīdai. "Singapūras satīns 2: Ne jau atkal" var sākties.
Lai arī "Ne jau atkal" ir latviešu satīrrepa supergrupas "Singapūras satīns" otrais studijas albums, tas ir viņu piektais projekts nepilnu četru gadu laikā. Šķietami acumirklī grupa iemantojusi slavu dažādu klausītāju vidū, vienā pusē pulcējot atbalstītājus, kuri novērtē vieglāku skatu uz pārnopietno repa komūnu vai neironiski ālējas absurdo narkorepu pavadībā, otrā – nīdējus ("heiterus"), kas šādu māžošanos uzskata vai nu par necieņu pret hiphopa grandiem, vai arī par lētu jaunatnes degradēšanu.
Grupas panākumi meklējami spējā parodēt poprepa klišejas, nezaudējot mīlestību pret to, kas ierastos motīvus padara baudāmus. Liekot talkā "Satīna" jaunajam projektam izvēlēto kino metaforu, par viņu veikumu vērts domāt kā par Vesa Kreivena "Kliedzienu", kas deviņdesmito beigās iedvesa jaunu dzīvību slaktiņu šausmeņu žanrā, vai vismaz kā par brāļu Vaijansu "Šausmenīti", kas to pārvērta farsā.
Tomēr būtu maldinoši grupas jauno veikumu uzskatīt par kinematogrāfisku konceptalbumu. Drīzāk tas jāuztver kā komisks varietē raidījuma "Savādi gan" stilā, kurā savirknētas dažādu avotu un kvalitātes līmeņu ainas. "Satīns" galvenokārt piekopj trīs pieejas: pielāgo ārzemju motīvus Latvijas topogrāfijai ("Hugo Lasis", "Pārāk jauna"), piesātina klišejas līdz plīšanas robežai ("Burlaku bars", bet patiesībā visur) vai tām pievieno kādu sociālu komentāru par visiem pazīstamiem cilvēkiem un situācijām ("Ofiss", "SSS", "Briseles kāposts").
Visilgtspējīgākie skaņdarbi "Satīna" diskogrāfijā ir tie, kuru pamatā ir konkrēts temats un kuros piedalās grupas visvairāk pieredzējušie spalvas meistari Salvadors daLean (Alexx Dynamo), Lielais Launags (Eliots) un Tambura Pesto (komiķis Edgars Bāliņš). Tieši viņu tekstos visbiežāk savirknētas tehniski spožas, asprātīgas rindas – "Hugo Lasī" Salvadors vieglu roku mētā septiņzilbju atskaņas ("ragavām pa smaganām" un "špagatā kā pagadās"), kamēr Pesto un Launags nopūš pulveri no klišejām apputējušām Ulmaņlaiku ikonām. Šī pati trijotne līdz ar albumā knapi pārstāvēto Nokio Katanu sastopama arī pirmajā singlā "Pārāk jauna", kas nostalģiski noskaņotiem repa fanātiem atgādina par vecajiem labajiem laikiem, kuros valdīja īsts hiphops – pieci lakati zem kepona, Lil Jon un 56K interneta modemi.
Interesantu starpstāvokli ieņem Su$hi Takeout (citviet – milktune vai vīnkalns), kura teksti un pavadījumi ir jūtami labāki par "Satīna" repa jaunpienācējiem Nokio un Jumbo, taču kura vadītās dziesmas daudz biežāk ir vienkāršs popreps. "Basām kājām", "Benz" un "Bija vērts" liek domāt, ka šāda mūzika ir piemērotāka citam projektam. Šādi ir bijis jau kopš pirmā miksteipa dziesmas "Nav vērts", tāpēc esmu pie šīs novirzes pieradis, taču turpinu cerēt, ka "boibenda" saldākais dalībnieks ar savu lomu iesāks ko interesantāku.
Diemžēl laika zobs jau saēdis dažas dziesmas, kas nupat vēl šķita 100% svaigas. Pirms Eiroparlamenta vēlēšanām publicētais "Briseles kāposts" veiksmīgi emulē deviņdesmito klubu grāvējus, taču pēc vēlēšanām sauklis "Izdomā, tu, kādu soli spersi nākotnē" vismaz līdz 2024. gada vēlēšanām zaudējis sparu un jau izdošanas brīdī bija "Satīnam" neierasti didaktisks. Pārmērības sajūtu pastiprina fakts, ka nākamā dziesma – pretballīšu manifests "Tu esi vasara 2019" – ieturēta līdzīgā estētikā.
Vairākās dziesmās iztrūkst satīras vai pārspīlējuma elementu, kā rezultātā tās kļūst par to, ko būtu varējušas parodēt. "Eskortservisā" Salvadors un Jumbo pārstāv anonīmus, knapi aprakstītus prostitūtu klientus, neiedziļinoties dekadentās uzdzīves detaļās. Ja tā ir satīra, nav skaidrs, kas to atdala no ierindas satura. Ja tas ir sociāls komentārs, tas neatmasko satrunējušus priekšstatus par nevienu no iesaistītajiem. Līdzīgas sajūtas rada "Piededzini mann", kura jauko regeja skanējumu apēd "stouneru" klišejas, un "Ofiss", kura birojžurku pārdzīvojumi šķiet pārlieku mehāniski un izshēmoti, lai ar tiem varētu identificēties klausītāji. Iespējams, ticību lauž dziesmas tēlu pretstats tipiskajiem "Satīna" varoņiem – grūti pārslēgties no pirmā miksteipa "marmora lamināta, ziloņkaula tapetēm" līdz astoņu stundu darbadienai. Ja šī būtu filma, tik ass pagrieziens tās varoņiem nepiestāvētu.
Krietni veiksmīgāki ir darbi, kuros pārstāvēti paši "Satīna" varoņi vai vismaz konkrēti tipāži. "SSS" aicina uz sociāli atbildīgu dzīvesveidu un pielieto koprocentriskās metaforas, kas nav pieredzēts kopš 2005.–2009. gada Lil Wayne ziedu laikiem. Šis šķiet zelta viduspunkts – traks izpildījums un laba vēsts, kas neatgādina atbildīgu korporatīvo pantiņu. Līdzīgu sajūtu rada "Ko piep**ies", kurā sastopam gan nabadzīgu ballētgribētāju, gan veiksmīgu uzdzīvotāju, kuri ir gana kolorīti, lai uzjautrinātu, taču gana pazīstami, lai tiem noticētu. Tomēr dziesmas kronis ir Salvadora mērķtiecīgā "heiteru" nolikšana. Lai arī pants nav satīrisks, tas nostrādā, jo izceļ katram darbīgam cilvēkam pazīstamu likstu – visi ir gatavi "piesieties" izdarītajam, kamēr nav jānoliek glāze un jāķeras pie darba.
Rakstot šo recenziju, daudz domāju par to, kāda ir šāda veida satīras jēga. Dziļi sirdī zinu, ka tas ir kas vairāk par trulu kratīšanos "Bermudu divstūra" stilā – to apliecina gan tekstos ieguldītā izdoma, gan sirsnīgā attieksme pret parodēto materiālu. Atbildi radu zoles spēles vidū, malkodams ceturto vai piekto viskija glāzi. Kopā ar draugiem, kuri repu neklausās, priecīgi atminējāmies Dzintaru Čīču, atpazinām dziesmās gan draugus, gan sevi, līdz brīdim, kurā man nācās izskaidrot interneta repa reliktu "Es nesaprotu savu dziwi".
Dzēruma apskaidrībā atskārtu, ka arī šādi tiek rakstīta mūsu kultūrvēsture. Kā "Savādi gan" reiz iemūžināja Oļegu Znaroku publikai, kas nekad mūžā nav skatījusies hokeju, tā "Satīns" atgādina par Hugo Lasi un DJ Bobo, kā arī iemūžina šodienas kuluāru aprites varoņus. Savtīgi tīksminos arī par to, cik daudz tiek iemūžināti dažādi pašmāju un pasaules hiphopa elementi, kuri citādi ar laiku tiktu aizmirsti. Tas ir tikai likumsakarīgi – reps ir mūsu laikmeta zīme, kas spēj pārciest dažādas skaniskas mutācijas, reizē atstājot savu nospiedumu uz apgūtā satura.
Ja kāds pilnā nopietnībā vēl arvien apgalvo, ka "Satīnam" Latvijas mūzikas vidē nav vietas, tad es labprāt dzirdētu, kas ir līdzvērtīga alternatīva un kāpēc būtu vēlams dzīvot bez populārās satīras. Šis ir nevis arguments par mākslinieciskās izteiksmes brīvību, bet par to, ka šāds saturs bez muļķīguma zaudētu asumu, lai arī atzīstu, ka bez asuma tas kļūst vienkārši muļķīgs.
Kopumā "Ne jau atkal" manai ausij ir tīkamākais "Satīna" veikums kopš "Slazdo vai mirsti". Lai arī vairs neceru uz tādām radošajām virsotnēm kā "XYO G-Mix" vai "Slazdu karaliene" un albums kārtējo reizi ir par garu, nav nācies piedzīvot nākamo "Kadiljakā" vai neizteiksmīgo un uzreiz aizmirsto "Lil Mixtape" saturu. Reizē nākas domāt par to, cik ilgtspējīga ir "Satīna" veiksmes formula – pavisam iespējams, ka reiz personāžu un apakšžanru klāsts tiks izsmelts un viss, kas paliks, būs jēlības. Var tikai cerēt, ka pēc 30 gadiem kādā vēl neizzīlējamā žanrā "Satīns" varēs atgriezties jokos, nu jau kā silta atmiņa.
