Gruzīnu izcelsmes kinorežijas klasiķis Otars Joseliani ir sens kinoforuma "Arsenāls" draugs. Kad 2004. gadā "Arsenāls" atzīmēja Joseliani septiņdesmito dzimšanas dienu, režisoru godinot pie Mārstaļu ielas 14. nama tika piestiprināta goda plāksne, uz kuras rakstīts: "Šim namam gāja garām, apstājās, iedzēra glāzi Ahašeni, SKF "Arsenāls" goda viesis Otars Joseliani". Plāksne pie nama atrodas joprojām, savukārt Joseliani nesen pabeidzis savu jaunāko filmu "Šantrapas", kas šogad tiks izrādīta "Arsenālā".
Par Joseliani var sacīt tāpat, kā par sevi izteicies viņa čīliešu amata brālis Rauls Ruizs: "zināmākais no nezināmajiem režisoriem". Prestižāko Eiropas kinofestivālu balvu lutināts jau kopš 1960. gadiem, Joseliani vārds kļuvis par sinonīmu ārkārtīgi savdabīgam kino. Režisoram jau trīsdesmit gadu dzīvojot un strādājot Francijā, līdzīgi kā personiskajā dzīvē, arī viņa filmās valda mūžīgais duālisms. Joseliani nacionalitātei raksturīgais īpašais skatījums uz dzīvi, kurā vienmēr uzsvērta tagadnes izdzīvošana, mijas ar vairāku atšķirīgu kultūru un nacionalitāšu līdzāspastāvēšanas ēnas pusēm, vecās Eiropas norietu, aristokrātijas un mākslas degradāciju, un vispārcilvēcisku vērtību pārmaiņām. Joseliani filmas ir strauji aizejošā laika liecības, kurās režisors ar ārkārtīgu precizitāti, izmantojot distancētu vērojumu, ironiju, un ar sirreālisma motīviem atjauktu parodiju, uzrāda mainīgā laikmeta zīmes. Bieži piesauktais "gruzīnu kino vieglums" ir mānīgs – aiz šķietamās bezrūpības slēpjas skarbas alegorijas par politiskā režīma, kultūras un jebkura indivīda dzīves paradoksiem. Tomēr režisora intonācijā nekad nejaušas nosodījums vai nicinājums – savu filmu personāžus viņš attēlo ar lielu pietāti un pat mīlestību.
Joseliani pieder pie tā sauktā gruzīnu kino "zelta laikmeta" paaudzes, kas sevi spilgti pieteica 1960.-1970. gados, radot filmas, kurās neslēpa opozīciju pastāvošajiem ideoloģiskajiem un estētiskajiem kritērijiem. Pēc Valsts konservatorijas Tbilisi absolvēšanas studējis Maskavas Valsts universitātē Mehānikas un matemātikas fakultātē un Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūta režijas fakultātē. Viņa pirmo pilnmetrāžas filmu "Aprīlis" (1962) ar padomju cenzūras lēmumu aizliedza, tāds pats liktenis piemeklēja "Lapkriti" (1966), kas Kannu kinofestivālā 1968. gadā saņēma prestižo FIPRESCI balvu, "plauktā" nonāca arī "Strazda dziesma" (1970) un "Pastorāle" (1975). Saasinātais konflikts ar padomju varu beidzās ar Joseliani emigrāciju uz Franciju 1979. gadā.
Viņa nākamās filmas – "Mēness favorīti" (1984), "Un tapa gaisma" (1989), "Tauriņu medības" (1992), "Ardievu, mīļās tēva mājas!" (1999), "Pirmdienas rīts" (2002), "Dārzi rudenī" (2006) – plūkušas laurus nozīmīgākajos Eiropas festivālos: Kannās, Venēcijā, Berlīnē. Joseliani jaunākajā darbā "Šantrapas" saskatāmi autobiogrāfiski motīvi – tās centrā ir jauns gruzīnu kinorežisors, kuru dzimtenē apklusina cenzūra, tomēr emigrācijā Francijā viņam nākas sastapties ar jaunām grūtībām. Režisoram raksturīgajā ironiskajā un mazliet parodējošajā manierē filma atklāj universālus motīvus, kas saistīti ar mākslinieka izteiksmes brīvību un nerimtīgajiem centieniem atrast vietu, kuru varētu dēvēt par mājām.
Joseliani filma "Šantrapas":
Kino "Rīga" Lielā zāle 23.septembrī plkst. 16.30
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!