Mazos gabaliņos saplosīta dzīve. Anda Rožukalne par filmu 'Dzelzs tauriņi'

Filmai "Dzelzs tauriņi" ir savs ritms. Nervozs, haotisks, stresu radošs, kā nekontrolējama kakofonija. No tās gribētos izvairīties, bet tas nav iespējams, jo, izrādās, ka tāda tagad ir pasaule. Sabirusi gabalos, un sāpes, bezpalīdzība, nelabojama nelaime iejūk vardarbības apjūsmošanas kadros, kuros kāds necilvēcību apliecina ar publisku izrādīšanos. Vulgārās sejas labi noder, lai skaidrotu Krievijas Federācijas bagātīgi finansēto un globāli izplatīto, izsmalcināto un nepārtraukto melu un maldināšanas stratēģiju… Vai arī lai saprastu?

Ziņu arhīva fragmenti filmā ātri nomaina sociālās tīklošanās platformu video nestabilo, rokās trīcošo kameru ierakstus, seko notikumu simboliska interpretācija, kurā piedalās aktieri. Neaptveramā traģēdija izskatās gandrīz estētiski pievilcīga un harmoniska. Tāda, no kuras grūti atraut skatienu, jo, skatoties ilgāk un uzmanīgāk, varbūt izdosies to visu saprast?

Faktu, iespaidu, emociju, jautājumu… haosu pamazām sakārto filmas "Dzelzs tauriņi" mūzika.
Kāpēc filmu vērts redzēt un tās laikā domāt, pateikts pirmajos kadros.

Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, šī ārprātīgā kara pirmie upuri ir 298 cilvēki – pasažieri un apkalpe "Malaysia Airlines" lidmašīnā MH17, kas 2014. gada 17. jūlijā tika notriekta ar raķešu iekārtas BUK šāviņu virs Ukrainas, Doneckas apgabalā. Filma ir par viņiem un viņu tuvajiem. Par nozieguma izmeklēšanu, par meliem, par cerībām uz taisnīgu tiesu, par vēlēšanos reizi par visām reizēm mainīt pasaules izpratni par Krievijas lomu. Jūlijā pirms deviņiem gadiem Krima jau bija anektēta, šajā reģionā Krievijas Federācija jau veidoja savu "novorossiju", bet Latvijā tika apspriestas versijas, cik ticams ir pieņēmums, ka "zaļie cilvēciņi" jeb militārpersonas bez atpazīšanas zīmēm ieradās pāri robežai.

Filma "Dzelzs tauriņi", visticamāk, ir paredzēta tiem, kas atceras ziņas par šo nelaimi un šaubas par vainīgajiem, melu straumi, pulsējošo informāciju, kas nogurdina un pamazām izzūd. Šī filma aptver gandrīz 10 gadus un savieno pašlaik Ukrainā notiekošo, bezgalīgo traģēdiju ar iepriekšējiem notikumiem.

Es gribētu, lai šī filma mani neskartu personiski. Bet tā skar. Šrapneļa šāviņi, kuru caurumi lidmašīnas korpusā un cilvēku ķermeņos filmā salīdzināti ar tauriņa formu, atstājuši pēdas. Tāpēc domas par to ir līdzīgas filmas ritmam – nelielos fragmentos mainās laiks, informācijas drupatas, secinājumi.

Filmas laikā es atceros savu šoku vasaras vidū, kad lidmašīna tika notriekta. Lielās atbildes uzreiz bija skaidras, bet ziņās tikmēr skanēja visa veida meli, apmelojumi, murgi par to, kas un kāpēc to izdarījis. Laiks, kad nācās apzināties austrumu kaimiņvalsts melu mašinērijas nekaunību, vērienu, uzmācību.

Es atceros ļoti karstas jūlija dienas divus gadus vēlāk, kad, burtiskā nozīmē nepārtraukti svīstot, apmēram plus 30 grādu karstumā, kopā ar kolēģi, RSU asociēto profesoru Klāvu Sedlenieku analizējām Krievijas tīmekļa troļļu darbošanos Latvijas publiskās komunikācijas telpā. Tuvojās nodošanas termiņš pētījuma rakstam "The elusive cyber beasts: How to identify the communication of pro-Russian hybrid trolls in Latvia's internet news sites?". Mums katram bija 10 tūkstoši pētāmo vienību, atlasītas milzu Excel failos, izmantojot mākslīgajā intelektā balstīto pētījumu rīku "Interneta agresivitātes indekss". Sava pētījuma periodam bijām izvēlējušies MH17 notriekšanas nedēļu, kad Krievijas troļļi Latvijas tīmeklī būtu labāk "pieķerami". Šķiet, tajās dienās esmu redzējusi visu – Latvijas un pasaules ziņas par traģēdiju, propagandu, sociālās tīklošanās platformu kontus, neskaitāmus "YouTube" kanālus un hibrīdmediju vietnes, kas atbalstīja "aculiecinieku", "ekspertu", "ziņu aktieru" versijas par notikušo reisa MH17 bojāejas vietā.

Mēs atradām troļļus un šo troļļu atbalstītājus, apjūsmotājus, viņu melu pārkopētājus un kaismīgus, svēti pārliecinātus izplatītājus. Viņi gānījās, uzbruka, mēģināja nīdēt citādi domājošos latviski un krieviski. Ātri vien atpazinu troļļu tīmekļa vārdus, kas atspoguļoja mērķus un idejas, – piemēram, "novo-rossija" darbojās abās valodās. Viņš pārpublicēja kaimiņvalsts oficiālos viedokļus par katastrofu un izmantoja fragmentus no nesen radītajām hibrīdmediju vietnēm, piemēram, "novorusinform" vai "bragazeta", agresīvi uzbrūkot citādi domājošiem. Starp citiem hibrīdtroļļiem īpaši izcēlās hiperaktīvais "jurmala", kura vārds simboliski savienoja Krievijas propagandas dzelžaino pārliecību par savu "humānismu" ar Latvijas skaisto kūrortpilsētu, lokalizējot naidīgos vēstījumus. Šim trollim bija vēl daudzi citi vārdi, piemēram, " vovan", "kurmitis", kas tika izmantoti, lai izplatītu Krievijas propagandas versijas par MH17 un radītu iespaidu, ka šo viedokli pārstāv daudzi tīmekļa lietotāji. Šis hibrīdtrollis publicēja simtiem komentāru dažu dienu laikā, rupji un nežēlīgi uzbrūkot tālaika ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam, kritizējot ASV politiku, pret Krieviju pieņemtās sankcijas, agresīvi un naidīgi gānoties par Latvijas, ES vai starptautisku organizāciju amatpersonām. Troļļu vidū izcēlās arī "apakšpulkvedis gocmans" – viņš veidoja racionālu diskusiju, kurā kritizēja dažādas valstis, izņemot Krieviju, izplatīja Krievijas "pierādījumus" par MH17, pārpublicēja Krievijas mediju fragmentus.

Vēl pēc pāris gadiem kopā ar RSU asociēto profesori Ilvu Skulti piedalījāmies mediju pētnieku pasākumā Eiropas Parlamentā (EP) Briselē. Pirms tā abas sēdējām pie prezentācijas par Latvijas mediju vidi, mēģinājām parādīt, cik tā ir sašķelta un dažāda, vienlaikus piebilstot, ka mediju lietojums ir tikai daļa no stāsta. Tikai viens slaids ietvēra mūsu secinājumus par to, ka Krievijas TV kanālu populārie produkti un šovi, mūsdienās radītās filmas un seriāli savā saturā, vizuālajā vēstījumā, pat jokos un šovu vadītāju kustībās integrē kara idealizāciju, tie ietver militāru karjeru kā jēdzīgas mūsdienu cilvēka dzīves obligātu sastāvdaļu. Mēs pāris teikumos mēģinājām pateikt, ka kara tēma caurvij Krievijas popkultūras produktus, tā ir ļoti nozīmīga kultūras un sociālās identitātes daļa. Mūsu teikto EP deputāti un citi uztvēra rezervēti, ar dažiem jautājumiem un vēlākām kuluāru sarunām, kurās, iespējams, dzirdējām neticības un neuzticēšanās ledus sprakšķus. Tas bija brīdis, kurā mazliet sajutām to, par ko runā tagad – Baltijas valstu amatpersonas, pētniekus, ekspertus dzird un tomēr nedzird, jo netic, nepieņem.

Filma "Dzelzs tauriņi" ir tieši par vardarbības caurvītu kultūru, par dziļākajiem slāņiem, kas nosaka vērtības un rīcību, attieksmi pret citiem cilvēkiem. Tā ir filma, kas, vedot cauri neskaitāmiem satura fragmentiem, piedāvā dziļāk ieskatīties tajā, kas ņirbējis mums gar acīm gadiem ilgi. Bet tā nepiedāvā atvieglojumu. Tā uz mani iedarbojas tāpat kā daudzas zināšanas – filma vairo skumjas. Jo neskaitāmās nāves nav palīdzējušas mainīt tālākos notikumus, jo patiesība nav novērsusi vardarbību un jaunus, velnišķīgus melus, jo izmisuma pilnais jautājums "kam vēl jānotiek?" pēc MH17 notriekšanas, diemžēl nesis vēl šaušalīgākas atbildes. Varbūt šīs atbildes un šī filma palīdzēs saprast aktuālo karu tiem, kuru skatienam uz notikumiem Ukrainā jāpārvar lielāki ģeogrāfiski, vērtību, pasaules kārtības, vēsturisko notikumu attālumi.

Nacionālā Kino centra rīkotais Baltijas jūras dokumentālo filmu forums ir nozīmīgākais dokumentālajām filmām veltītais projektu prezentāciju forums Baltijas valstīs, kas ik gadu Rīgā pulcē vairāk nekā 150 profesionāļu, bet skatītājiem Latvijā piedāvā iepazīties ar tematiski un stilistiski daudzveidīgām pēdējo gadu filmām. Šogad foruma filmu programmas seansi notiek no 5. līdz 10. septembrim kinoteātrī "K.Suns" Rīgā, Cēsīs, Rēzeknē, Talsos un Limbažos, kā arī tiešsaistē www.filmas.lv. Plašāk par programmu – Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma mājaslapā.