Izrādes apskats: Strindberga 'Tēvs' un Māras Ķimeles sievietes  (15)

Vērtējums:

Saistoši ir arī tāpēc, ka iestudējums nepretendē uz vienu patiesību un izdevies izvairīties no melnbaltā varoņu dalījuma. Tērpu mākslinieces Kristīnes Jurjānes un scenogrāfa Rūdolfa Bekiča vizuālais kopums nepārprotami vēsta par 19. gadsimta beigām, kad arī sarakstīta luga. Taču skaidrs, ka šis Augusta Strindberga kārtējais stāsts par dzimumu kariem lieliski palīdz atklāt itin pārlaicīgas problēmas – nespēju sarunāties, vienoties, piekāpties.

Temats ir ļoti aktuāls vēl jo vairāk tāpēc, ka dzīvojam globalizācijas laikmetā. Zinām, ka Austrumu kultūrās joprojām ģimenēs tikai un vienīgi vīrs izlemj visus būtiskos jautājumus ne tikai bērnu audzināšanā un skološanā. Savukārt Skandināvijā vīriešu un sieviešu līdztiesība atvēzējusies līdz tādai galējībai, ka vīrietis, pasniedzot sievietei mēteli vai palaižot pirmo pa durvīm, var smagi "atrauties". Pasaulē, kur tik intensīvi notiek kultūru un vērtību sajaukšanās, māka sarunāties ar citādos uzskatos esošo, kļūst arvien aktuālāka.

Māras Ķimeles iestudējums pa īstam, šķiet, sākas ar sirsnīgi omulīgajiem un dzīvespriecīgajiem Gundara Āboliņa (Rotmistrs) smiekliem aizskatuvē. Tas ir visai spēcīgs kontrasts krēslaini mierīgajai pustumsai, kurā brīdi pirms tam sīkos darbiņos mieru meklē Lienas Šmukstes tusnīgā kalpone Minna, kas acīmredzot ir bērniņa gaidās. Strindbergs, attīstot fona līniju ar Neidu (Edgars Samītis), dod iemeslu runāt par vīriešu visatļautību un negodīgumu attiecībā pret sievietēm.

Neids pavedis Rotmistra kalponi, bet no kunga nepelna īpašu bardzību. Tas ir vēl viens iemesls pirmajā acu uzmetienā Gundara Āboliņa varoni pieņemt kā visnotaļ jauku, sirsnīgu, labestīgu un sievietes (jo īpaši meitu) mīlošu vīrieti. Un tā vien gribas jau domāt, ka visu nelaimju sakne ir viltīgā intrigante sieva Laura. Taču, konfliktam pieaugot, redzams, ka arī Gundara Āboliņa Ādolfā mīt ne tikai nepiekāpīgs principu cilvēks, bet īsts terorists, kurš pats sevi saēd no iekšpuses. Tas, ka māja pilna ar sievietēm (ko režisore asprātīgi vēl vairāk uzsvērusi ar jaunieviestām personām un mizanscēnām, kuru laikā spēles telpa vai mudž no dažādu kārtu, radniecības pakāpju un dzimumu sievietēm), patiesībā ir tikai formāls fons vīrieša "mazākumam" un "vājākumam". Kreņķi ir galvā – tajā, ka ne Ādolfs, ne viņa sieva Laura nav gatavi piekāpties jautājumā par tālāko meitas skološanas ceļu.

Vēl sarežģītāku ainu zīmē tas, ka arī Sandras Zvīgules Laura ir veidots kā pretrunu pilns tēls. Savam laikam pietiekami izglītota sieviete, kurai arī ir savas vēlmes, uzskati un pašcieņa. Izrādes Laura pilnīgi noteikti mīl gan meitu, gan vīru. Tomēr tam pretstatā ir epizodes, kurās veselais saprāts mulst – aiz viņas tik skaistās sievišķības izrādās slēpušās īstas indes šaltis, raisot nožēlas pilnu līdzjūtību. Viņa izskatās patiesi sašutusi par to, ka vīrs - zinātnieks pērk kaudzēm grāmatas un tās nelasa, raisot aizdomas par jau slimīgi sašķeltu personību, taču viņa teicami zina to, kā pie notāra noformēt dokumentus un dabūt vīru līdz aizbildniecībai, atkal liekot noticēt, ka viņa ir pavisam reāli domājoša sieviete.

Rezultātā, protams, viņi abi iekrīt slazdā starp meliem un principialitāti, sāpinot un iedragājot psihi savam vistuvākajam cilvēkam – meitai Bertai, kura pamazām tiek saplosīta it kā gabalos. Tā, piemēram, pēc meitas Bertas zīmējumiem, ko Ādolfs rāda sievas brālim, šķiet, ka varbūt tiešām meitas mākslinieces talants ir sievas fantāzijas, kamēr citi Bertas zīmējumi tomēr liecina par zināmu zīmētājas talantu. Bet bērns taču mīl abus vecākus, ko Jana Čivžele arī uzskatāmi nospēlē.

Tā vietā, lai ģimenes lokā svinētu Ziemassvētkus, kaut kur blakus istabā skan griezīgas vijoles čīgas, bet nedaudz vēlāk – Ādolfs, sasiets trako kreklā, mirst. Neērtais partneris/pretinieks ir sakauts. Bet vai tā tiešām ir uzvara?