Mucā, pa spundi barots. Uldis Rudaks par izrādi 'Zem diviem karogiem'  (37)

Arī izrādes "Zem diviem karogiem" sākumā vairākiem aktieriem – grupas dalībniekiem un tiem tuvu stāvošo atveidotājiem – rokās ir kāda "VEF Sigma" vai "Vesna", kas bija astoņdesmitajos gados šeit visizplatītākie kasešu magnetofoni, no kuriem laiku pa laikam starp ievadošajām iepazīšanās frāzēm tiek atskaņoti dziesmu fragmenti. Sporta čības, kādas nu kuram bija pieejamas, džemperi, kas šoreiz tomēr nav sastūķēti banānveidīgajās biksēs, – aptuveni tā tas viss tolaik arī izskatījās, un sākums ieintriģē. Jau uzreiz ir skaidrs, ka aktieri lomām mainīsies, tādējādi pasvītrojot to, ka arī "Jumpravā" katram no iesaistītajiem bija vienlīdz liela nozīme. Vēlme darboties grupā kopā ar saviem draugiem bija lielāka par ambīcijām un konkrētu darāmo – kāds varēja kļūt par dziedātāju vai taustiņinstrumentālistu, bet beigu beigās kļuva par gaismotāju. Kad vajadzēja bundzinieku grupas vadītāja Ainara Ašmaņa ar sāpēm (un dūrienu) sirdī atlaistā iepriekšējā vietā, vālītes nonāca Aigara Krēslas rokās, kurš pirms tam spaidīja melnbaltos taustiņus. Savukārt resnās basģitāras stīgas pret melnbaltajiem taustiņiem basa spēlēšanai dabūja nomainīt pats Ašmanis. Kad kopā ar Ingu Ulmani bija aizgājis Voitišķis, un Aigara Graubas jaunās dziesmas "Ziemeļmeita" finālā prasījās pēc ģitāras solo, to saudzīgi paņēma un sāka spēlēt Grāvers, kurš pirms tam ar šo instrumentu likās nesavienojams, bet kopš tā laika no ģitāras viņš vairs nešķiras līdzīgi kā Mārtins Gors no "Depeche Mode", kas arī ir vieni no "Jumpravas" iedvesmotājiem, kaut gan tas vairāk šķiet klausītājiem, nevis pašiem. Iespējams, tas izskaidrojams ar to, ka gan "Jumprava", gan "Depeche Mode" gāja līdzīgu ceļu, veiksmīgi integrējot popmūzikā avangarda un industriālās mūzikas elementus, tāpēc tās zināmākās tiek salīdzinātas viena ar otru. Tāpat arī Ritvars Dižkačs nekad neatzīst, ka viņam patikusi "The Cure", ar kuru visbiežāk salīdzina viņa grupu "Aurora".

Lai būtu skaidrs, kurš aktieris kurā lomā iejūtas konkrētajā mirklī, viņš pats vai kāds cits uzrāda plāksnīti ar uzvārdu, jo vārdi tik un tā gandrīz visiem ir vienādi. Lielāko daļu "Jumpravas" dalībnieku sauc par Aigariem. Piemēram, Grauba var būt gan jebkura no meitenēm, gan puisis, kurš visu laiku tā kā piešļupst, izrunājot burtu "s", un pat vingrinās, lai uzlabotu tā izrunu, un tu beidzot vari "legalizēt" savu seno novērojumu, ka Graubas dziesmā "Ziemeļmeita" ir apzināti izmantots mazāk "s" burtu saturošu vārdu nekā latviešu valodā ierasts.

Bet viss sākās ar dziesmu "Tukšums", ko ierakstīja Ingus Baušķenieks no "Dzeltenajiem pastniekiem", un šis šedevrs vēlāk nonāca arī "Jumpravas" repertuārā. Veselīgi paironizēts arī par Grāvera aizraušanos ar karatē un visādām diētām, mēģinot ar to aplipināt arī pārējos. Viņš bija kā sūklis, kas piesūcās ar kaut ko, un tad spļāva to uz visām pusēm.

Padomju laikā, dzīvojot aiz tā saucamā dzelzs priekškara jeb kā mucā un pa spundi barots, katrs attīstījās savā virzienā, kas bija atkarīgs no tā, kas pa to spundi nācis. Ja astoņdesmito gadu vidū bija par maz ar Arvīda Mūrnieka radio raidījumu "Būsim pazīstami" reizi nedēļā, papildu infomāciju par jaunām dziesmām varēja iegūt no Luksemburgas un Varšavas radio, bet bieži vien īsviļņos slāpētās Vsevoloda Novgorodceva pārraides krievu valodā no Londonas BBC jau bija veselas lekcijas par to, kas notiek un ir aktuāls ārpus PSRS. Izrāde atgādina, cik tolaik (astoņdesmitajos gados) viss notika dabiski un atbilstoši tam, kas pieejams, jo nebija to neierobežoto izvēļu un piemēru, par kurām tolaik varējām tikai sapņot, bet tagad katram ir iespēja slīkt un maldīties, nesaprotot, ko ķert un ko grābt.

"Jumpravas" un citu astoņdsmito gadu grupu gadījumā šī tiekšanās pēc mūsdienīga (tolaik) rietumu skanējuma bija kā neaizsniedzams sapnis, bet varēja tik, cik spēja. Piemēram, atsakoties no dalībniekiem, kuri šķita vecmodīgāk domājoši vai taustoties un meklējot vēl neizzinātus skanējuma veidus, Grāveram aicinot Ulmani dziedāt dziesmu "Teātris" citādi nekā viņš to var, bet nespējot īsti pateikt, kā tas izdarāms. Jo, ja tu zini, kā, tad tas vairs nav tik interesanti. Nozīmīgs pavērsiens notiek, Grāveram, ciemojoties pie Ritvara Dižkača, salasot pa grīdu paša autora nekad nepārlasītos dzejoļus, kas kļuva par "Jumpravas" visu laiku labākajiem dziesmu tekstiem. Izrādē parādīts arī Dižkača un Grāvera eksperimentālais projekts "Asociāciju sektors", arī Grāvera palīdzība, ierakstot grupas "Aurora" slaveno dziesmu "Barjera".

Dižkačs izrādē attēlots kā tāds noslēpumains guru, bezmaz vai pats dievs, kurš jāpielūdz vai jābēg – viņš tāds kā pusaizmidzis sēž uz dīvāna un no lenšu magnetofona klausās dīvainu gan tolaik, gan mūsdienās reti kuram zināmu mūziku – par industriālās mūzikas pionieriem uzskatītos "Throbbing Gristle", kas nemaz nebija astoņdesmito, bet jau septiņdesmito gadu produkts, un tas izrādās vispiemērotākais skaņas fons arī šī raksta tapšanas brīdī. "Jumpravas" šoreiz tāpat jau pietiek.
Dižkačs dzīvo kādā pavisam citā mistiskā pasaulē, un ceļi, kā viņš tur nokļuvis, netiek izpausti. Līdz ainai, kas ir visiespaidīgākā un veiksmīgākā izrādē – uz nu jau četriem rindā saliktiem dīvāniem sēž pa "dižkačam", un pie katra no tiem stāv arī viens ciemos nelaikā ieradies "grāvers". No skatītāja pozīcijām sajūta patiešām ir tāda, it kā bilde četrkāršotos, un šī sagrozītā realitāte var aizmiglot ierasto aizsargslāni, atbrīvojot un atklājot skatienam kaut ko ikdienā nepamanāmu, uz elementārākajiem instinktiem balstītu, trauslu un reizē agresīvu.

Katrs no "dižkačiem" runā kaut ko citu, viens otrā tā kā atbalsojoties, tā kā to papildinot, un ir skaidrs, ka Dižkačam ir jābēg no Latvijas, vienalga uz kurieni, citādi narkotikas viņu nogalinās. Viņš pavēl arī Grāveram aizvākties, un tas bēg. Elku, autoritāšu, paraugu kults tolaik bija daudz izteiktāks, jo viņu – to, kuri atšķīrās no masas, vienkārši bija mazāk, viņi izskatījās, uzvedās, domāja citādi un arī zināja kaut ko, kas pārējiem pat sapņos nerādījās. Arī man bija tāds bērnības draugs Gatis, pateicoties kuram savulaik iepazinos ar "The Cure", "The Clash"," The Stranglers" un ne tikai to vien, bet nu jau 20 gadu viņš ir miris, un neba nu plika mūzikas klausīšanās un vienmēr apkārt spietojošo meiteņu mīlēšana viņu tā ņēma un nogalināja.

Mans to visu reāli piedzīvojušā saviļņojums pēc pirmā cēliena ir tik liels, ka no otrā gribas sagaidīt vēl vairāk, bet tas laikam ir tikai tāds skatītāja alkatības instinkts, domājot, ka viņam tagad ir iedots mazais pirkstiņš, un starpbrīža laikā tiks sagrilēta visa pārējā roka, kurā brangi iekosties turpinājumā. Otrais cēliens sākas turpat, kur beidzās pirmais – ar dziesmas "Upe" dzīvā izpildījuma fragmentu, bet stāsta turpinājums ir kā apliecinājums tam, ka viss svarīgākais jau noticis. Un arī tas ir dabiski – cilvēka dzīvē var notikt lielas lietas, bet pats svarīgākais ir priekšnoteikums, lai kaut kas vispār varētu notikt – un tā ir piedzimšana.

Pārspējot pat savus agrīnos panākumus ar Ulmaņa dziedātajām naivajām dziesmiņām par mākoni un rozēm, "Jumprava" sasniedza vietējās popularitātes augstākās virsotnes, divus gadus pēc kārtas (1990., 1991.) iegūstot pirmās vietas "Mikrofona" dziesmu aptaujā ar iepriekš retāk komponējušā Krēslas dziesmām "Baltā" (1990) un "Peldētājs" (1991), bet drīz vien gandrīz vienlaikus ar Dižkača aizbraukšanu no Latvijas izbeidzas arī "Jumprava". Še jums Latvijas neatkarība, še jums dzelzs priekškara nojaukšana, še jums visi ceļi vaļā – ķeriet, grābiet, lietojiet... Un vislielākās iespējas noslīkt ir tieši izslāpušajam. Nav jau nemaz tik bēdīgi – savā laikā paveicamais ir paveikts godam.

Izrādes nobeigumā pēc vairāku gadu klusēšanas viņi nolemj turpināt. Reāli šī atkalapvienošanās notiek jau deviņdesmito gadu otrajā pusē, bet tas ir tikai turpinājums, kam nav gala. Tā ir mūsu vēsture, un par to stāsta arī šī izrāde. Koncentrētāk nekā Daigas Mazvērsītes grāmata par "Jumpravu", jaunajai paaudzei, es pieļauju, saprotamāk nekā īstās "Jumpravas" koncerti, kas joprojām laiku pa laikam notiek. Šis nav stāsts par personībām, šis nav arī stāsts par vienu no populārākajām latviešu grupām – šis ir stāsts par apsēstību ar mūziku, jo reiz tā bija pati svarīgākā lieta mūsu dzīvē.