VDT jaunākie iestudējumi: kamerteātris brīvdabā

Vērtējums:

Līrs Nabagmājā

Mākslas festivālā Cēsīs 8.augustā pirmizrādi piedzīvoja viens no jaunākajiem Valmieras drāmas teātra iestudējumiem "Līrs nabagmājā". Iestudējums gan tiks piedāvāts arī Valmieras drāmas teātra gaidāmās sezonas repertuārā, taču pēc pirmizrādēm Cēsu Alus brūža teritorijā skaidrs, ka tas ir gana piemērots vasaras formātam, lai ar to ceļotu arī ārpus Valmieras.

Visvairāk valdzina izrādes veidotāju filigrānais balanss starp komisko un traģisko. Gruzīnu režisora un dramaturga Otari Bagaturija radītais iestudējums caur asprātīgiem dialogiem un situācijām skatītājam neviļus liek aizdomāties par gana sāpīgām aktualitātēm - par jaunās paaudzes aizplūšanu uz ārzemēm un vecu cilvēku pamestību, par mākslas jēgu vai bezjēgu, par alkoholisma tikai šķietamo amizantumu.

Viens no iemesliem, kāpēc noteikti šo izrādi var ieteikt noskatīties, ir režisora Feliksa Deiča fantastiskais aktierdarbs, kuā Fēliks Deičs atklāj lielisku humora izjūtu. Viņš līdz sīkākai detaļai gan mīmikā, gan plastikā radījis izstrādātu tēlu. Jā, šis Arkādijs varbūt arī ir nedaudz apvainojies uz patreizējo dzīvi, kura jāpavada pansionātā, taču tikai apbrīnot var viņa vitalitāti un spēju dzīvi uztvert kā teātri, kaislīgi iestāties par taisnību un godīgumu, kā arī sirsnīgi smieties par viņa paradoksālajiem komentāriem, kas veltīti apkārt notiekošajam.

Pārliecinošs ir arī pārējais aktieru ansamblis. Bagaturijas luga vēsta par epizodi pansionātā, kurā Šekspīra traģēdiju "Karalis Līrs" mēģina iestudēt izbijusi režisore Dodo (Dace Eversa). Viņa savu iestudējumu iecerējusi kā iespēju pievērst sabiedrības uzmanību tam, ka pansionāts tiek izformēts. Jauno laiku darboņu biznesa plāni te paredzējuši atvērt ko citu, bet pansionāta iemītniekus „pārstādīt" kur nu kuro. Lieki piebilst, ka VDT aktieri zemtekstā izspēlē arī sava teātra iespējamās izformēšanas varbūtību nākotnē. Ikdiena rāda, ka šā brīža ekonomiskā situācija visnežēlīgākos scenārijus piedāvā ik dienu. Un tai pat laikā luga atvēl telpu iespējai pasmieties arī pašiem par savu profesiju. Kas gan to varētu prast labāk par Valmieras pieredzējušajiem aktieriem? Katra no lomām, pat epizodiskās ieskaitot, ir kā noslīpēts akmentiņš kopējā iestudējuma kolāžā. Epizodes tiek izspēlētas ātri, neuzsēžoties uz asprātīgajiem dialogiem un maksimāli koši parādot darbojošos personāžu raksturus un vājības.

Pa skatuves konstrukcijas stalažām (scenogrāfs Ivars Noviks) traģiskā nolemtībā ilgu laiku klīst Jura Laviņa Tēvs. Kamēr pansionāta iemītnieki, lai cik vienoti arī savā kompānijā nebūtu, „kaujas" par Līra lomu, Līra traģēdiju patiešām izdzīvo šis vecais vīrs. Viņš atvests un atstāts pansionātā, lai Dēlam būtu vieglāk kārtot savas lietas. Taču arī šeit nav vienas patiesības - Ģirta Rāviņa Dēla monologs nav mazāk dramatisks kā skumjas Jura Laviņa Tēva acīs. Tāpat par viennozīmīgu nelieti nav padarīts Aigara Apiņa atveidotais Gia. Epizode, kurā viņš pārliecina māti parakstīt dzīvokļa ieķīlāšanas dokumentus, ir otra sāpīgi kutelīgākā visā iestudējumā. Jā, tie ir mūsu bērni, un nevienu citu vainot viņu rīcības motīvos mums taču nav ne mazāko tiesību. Daces Eversas māte paraksta  šos dokumentus, ilgi nevilcinoties. Bet ne jau vieglprātību vai stulbumu var lasīt viņas sejā...

Varbūt vislielākais kretīns šajā kompānijā ir Krišjāņa Salmiņa atveidotais pansionāta direktors Miša. Tas ir īsts jauno laiku „varonis", kurš jebkuru situāciju pratīs vērst sev par labu. Galu galā pansionāts tiek izjaukts pavisam burtiski - atbrauc pašvaldības policijas busiņš ar skatuves strādniekiem un divstāvu konstrukcija tiek izjaukta. Pat mākonis tajā brīdi saulei aiziet priekšā. Finālā pārņem neomulīga sajūta. Pirmajā brīdī it kā gribas jautāt - bet kur atrisinājums, par ko tad mēs smējāmies? Vēlāk sapratu - atrisinājuma taču nav! Tas jau arī tas traģiskākais.

Latviešu laiks

Tikmēr savu neatkarīgu dzīvi no Mākslas festivāla dzīvo "Latviešu laiks" Cēsu pilsdrupās (pirmizrāde 20. jūnijā, pēdējā izrāde 9. augustā). Šis jaunā režisora Viestura Meikšāna iestudējums, kas veidots pēc Laura Gundara lugas, šovasar piedzīvojis sešas izrādes. Vērojot izrādi un aizdomājoties par attēlotajiem Pirmā pasaules kara notikumiem, pašreiz pārdzīvojamā dižķibele šķiet tīrais sīkums. Kara laikā cilvēki varēja būt vēl neaizsargātāki un nelaimīgāki, jo nācās zaudēt ne tikai mantu, bet arī sev tuvos cilvēkus. Bet ne tikai tādēļ gribētos, lai iestudējums arī turpmākajās vasarās būtu regulārs viesis šajā spēles laukumā. Nav nemaz tik daudz iestudējumu, kas runātu par vēsturi arī jauniešiem pievilcīgā formātā - pils mūros, ar īstu uguni un ūdeni (scenogrāfs Reinis Suhanovs), šaudīšanos un spēlēšanos. Iestudējuma spēks ir tās jauneklīgais gars - aizrautīgajā aktierspēlē un režijā.

"Latviešu laiks" restaurē 1919. gada notikumus Cēsīs, kad jūnija sākumā frontes noturēšanai tiek formētas skolnieku rotas. Protams, tā ir liktenīga izšķiršanās - jau padsmit gadu vecumā iesaistīties karā. Un tiešām pārliecības dēļ. Kaut arī liela daļa šo jauniešu vēl ir gana nenopietni un bērnišķīgi. Tādējādi likumsakarīgi veidojas dramatisks kontrasts - starp meiteņu ķiķināšanu, spiegšanu un puišu atraktivitāti, dzīvotdziņu no vienas puses, un nepieciešamību reāli ņemt rokās ieročus no otras puses. Ir baigi smieklīgi (bieži lietoti vārdi šo jauniešu sarunās) un baisi reizē. Izrādes pirmā daļa ir īpaši jautra un vitāli dinamiska. Ja nu vienīgi nedaudz notiekošo sagausina ar zināmu didaktiku tonētās epizodes ar „vecajiem", kā arī muzikālie iestarpinājumi (Emīla Zilberta kompozīcijas). It kā jau mirkļi ar Janusa Johansona atveidoto Janusa tēvu un ugunsdzēsēju Prīmani paplašina dramatisko kontekstu, tomēr šķiet, ka arī jauniešu likteņi vien - gan attiecībās ar dzīvi, gan savā starpā, - dod gana daudz vielas traģiskā klātbūtnei. Tik dažādus, kolorītus un dramatiski piesātinātus raksturus radījuši jaunie aktieri. Spilgtākie no tiem - Ivo Martinsons (Voldemārs), Inga Siliņa (Marija), Mārtiņš Meiers (Hermanis), Ieva Puķe (Elvīra), Māris Bezmers (Edžiņš). Šie jaunieši ir tik vitāli un īsti, ka tā vien gribētos iesaistīties viņu spēlēs pilsdrupu pasākumā, kā tiek nodēvēta puišu un meiteņu pēdējā tikšanās iesaukuma priekšvakarā. Bet tieši tāpat kā izrādes "Līrs nabagmājā" gadījumā, arī te - tie ir smiekli... pirms asarām.