Psihologa analīze par 'Okartes' šovu vājprātu  (161)

"Tiem, kuri manu skaidrojumu par Kašeru nodēvēja par ārsta neprofesionalitāti, publiski paužot diagnozi, teikšu, ka tas, ko saku Okartes skatuves sakarā, ir nevis diagnoze, bet hipotētisks pieņēmums, kas balstīts uz vispārzināmām teorijām, 30 gadu darba pieredzi un ikdienišķiem vērojumiem dzīvē, kur teorija diemžēl vai par laimi apstiprinās.

Tas būtu līdzīgi, kā komentēt apstākļus un daudzos iemeslus nodzeršanās faktam, kas abos gadījumos ir izglītošana.

Ja kāds vēlas publiski izbāzt mēli vai parādīt pliku dibenu, jārēķinās, ka sabiedrībai par to būs viedoklis un tiesības gan to komentēt, gan izrādīt sašutumu, gan arī novilkt robežas," sarunā ar DELFI Izklaide pārdomās par šova radīto ažiotāžu dalās psihoterapeite.

Viņa šajā sakarā atgādina teicienu: "Tava brīvība beidzas tur, kur sākas mana brīvība", iesakot izbāzt mēli vietās, kur tas ir adekvāti un iederīgi, piemēram, doties uz pērtiķu rezervātu, kur tas nevienam netraucē vai rod izpratni. Pieredzējusī psihoterapeite analizē to, kā sabiedrību ietekmēs apkārt valdošais Okartes skatuves bums un kas vispār to radījis.

"Ir pētījumi par sabiedrības attiecībām ar televīziju, un atzinums tajos ir skarbs – jo šaurāks ir sabiedrības kopējais intelekts un jo zemākas prasības no dzīves, jo vairāk tā skatās televīziju, turklāt - jebko, bet mazāk nodarbojas ar cita veida izklaidi – koncertiem, operu vai teātri, došanos pārgājienos, grāmatu lasīšanu, sportošanu un citām lietām.

Tā sabiedrības daļa, kas aktīvi skatās šovus, iespējams, neizceļas ar augstu latiņu dzīvei," skaidro psihoterapeite. Otrs faktors, kas izskaidro tautas masveida aizraušanos ar realitātes šoviem, ir personības infantilitāte - ja visi skatās, man arī jāskatās, lai varētu piedalīties pēcpļāpās, jo bieži arī sarunu tēmas ir seklas.

"Jo cilvēkam augstāka personības kvalitāte, jo mazāk viņu interesē citu dzīve un mazāka interese kādu aprunāt - viņam ir savas lietas darāmas un paša dzīve gan saturīga, gan saistoša. Tas ir pašcieņas un izvēles jautājums.

Šajos šovos, ar atsevišķiem izņēmumiem kā Koru kari un dejošanas šovi, kuros tomēr bija gan estētisks rāmis, gan satura kvalitāte, pierādīts, ka, ņemot prastas lietas un parādot prastu uzvedību, rodas lielisks prastuma turpinājums - aprunāšana, šausmināšanās un jauna skatīšanās," skaidro eksperte, uzsverot, ka nobriedušām personībām dzīvē ir svarīgākas lietas darāmas.

Par jautājumu, vai pēkšņā slava negatīvi neietekmēs vēl nenobriedušo personību turpmāko attīstību, ekspertei ir grūti spriest, jo nav zināmas katra jaunieša individuālās psiholoģiskās īpatnības.

"Svarīgi, cik stingri šīs personības pamati dzīvei ielikti ģimenē, no kuras cilvēks nāk. Ja piecas pamatvajadzības pēc Maslova - fizioloģiskās vajadzības, vajadzības pēc drošības, vajadzība pēc mīlestības un cieņas, vajadzība pēc pašapziņas un vajadzības pēc pašīstenošanās - ģimenē ir veselīgi pabarotas, jaunietim nebūs alkatīgas tieksmes pēc cita veida piepildījuma kā kompensācijas nesaņemtajam," skaidro eksperte.

Viņa atzīst, ka visiem jau dzīvē ir tusiņu laiks, tāpēc cilvēki, kuri šovā ieradušies ar ģimenē ieliktiem spēcīgiem pamatiem, pēc šova, visticamāk, turpinās studēt, lūkosies pēc interesanta darba un šovā pavadīto laiku uztvers kā jautru piedzīvojumu. Ja kāds būs apveltīts ar patiesu talantu, to pamanīs meistars un tad nu, iespējams, mums būs lemts piedzīvot liela mākslinieka tapšanu.

Taču šādi pašpietiekami cilvēki parasti laiku netērē, piedaloties šovos - viņi talantu slīpē meistardarbnīcās un skolās. "Liela daļa no šova dalībniekiem, iespējams, turas uz nedrošiem pamatiem, ar pozitīva pašvērtējuma trūkumu un neskaidriem mērķiem dzīvē," spriesta secināt eksperte.

"Cilvēkiem, kam dzīvē ir skaidras pamatvērtības, nav ne laika, ne intereses tajā visā piedalīties. Viņu vērtību sistēmā ir augstākas lietas par piedalīšanos projektā, kurā jāsaskaras ar dažādiem emocionāliem izaicinājumiem un provokācijām. Sakārtotam cilvēkam diez vai vajadzēs sev tādu pārbaudījumu," uzskata Vārpa.

Psihoterapeite gan uzsver, ka viņas teiktais nav ne diagnoze, ne kategoriski apgalvojumi, bet gan loģiski secinājumi, kas balstīti uz ilgiem pētījumiem un dzīves pieredzi. "Normāls cilvēks ir nepamanāms, jo ieinteresēti dzīvo savu dzīvi, sargājot savas un nepārkāpjot citu robežas .

Savukārt, ja cilvēks ir iekšēji nesakārtots, tad viņa vajadzībās ir liels caurums, kam nepieciešams arī liels ielāps. Jautājums - vai viss tas skaļums un iluzorā publicitāte neradīs vēl lielāku caurumu? Jo, ja nebūs jaunu skandālu, šo cilvēku aizmirsīs," skaidro eksperte, salīdzinot, ka cilvēki šovā dažkārt ir kā bērni ar klaunu uzvedību.

"Saprotams, ka jaunieši meklē elkus. Ja tie vīlušies savos vecākos kā autoritātēs vai tādu nemaz nav bijis, tad viņi meklē tos publiskajā telpā. Iespējams, pamatā tam vecāku aizņemtība, neieinteresētība, valdonība, nespēja būt elastīgiem vai viņu problēmuzvedība, tāpēc jaunieši meklē citus elkus.

Arī skolotāji nav kļuvuši par viņu elkiem, un arī izcilais zinātnieks nebūs autoritāte. Tāpēc jaunieši dažkārt aiziet maldu ceļos, meklējot elkus izklaidē un arī šovos," skaidro Vārpa.

Viņa uzsver, ka šova veidotāji ir līdzatbildīgi par to, kā šo viņu radīto jauniešu elku uzvedība ietekmē skatītāju - bērnu un jauniešu psihi.

"Sociālā līdzatbildība neveselā sabiedrībā tāpat kā neveselā ģimenē ir ļoti zema. Mūsu sabiedrība vērtējama kā nenobriedusi, un procesi, kas tajā notiek, ir tādi, ka saņemam to, ko paši esam pelnījuši," situāciju atklāj eksperte.

Kā piemēru viņa min gadījumus, kad teātrī uz skatuves atļaujas kāpt piedzēries aktieris vai šovā dzied sareibusi dalībniece. Kamēr ārzemēs šādās situācijās aktieris tiktu izsvilps un tas skaidri nosaukts vārdā, bet skatītāji prasītu atpakaļ naudu par biļeti, pie mums visi klusiņām noskatās izrādi vai TV pārraidi, bet pēc tam aiz muguras aprunā.

Mums nav drosmes pastāvēt par savām tiesībām un pieprasīt kvalitāti, kā arī konfrontēt problēmuzvedību, ko ikviens vesels cilvēks spēj atpazīt, nebūdams ārsts.

Runājot par Okartes skatuves veidotāju atbildību sabiedrības priekšā, eksperte atgādina, ka mediju uzdevums būtu celt, ne graut sabiedrības garīgo un psiholoģisko kvalitāti. Viņa uzdod jautājumu: vai sabiedrība pēc šī šova iegūst, vai tomēr degradējas?

"Domājams, ka sabiedrības kopējā kvalitāte no šī šova zaudē. Visprimitīvākais jau ir pateikt, ka var taču izslēgt televizoru, kā arī vecāki ir atbildīgi par to, lai spētu saviem bērniem izkonkurēt šova skatīšanos ar aizraujošākām norisēm - laivu braucieniem un pārgājieniem, teātra apmeklējumiem un citām saistošām aktivitātēm," skaidro psihoterapeite.

Tomēr Okartes skatuve nav tikai jauniešu iemīlēta izklaide – to skatās arī inteliģentā sabiedrības daļa – jaunieši saņemot vēstules no mediķiem, skolotājiem un citu nopietnu profesiju pārstāvjiem.

"Jautājums - ar ko televīzijas var konkurēt? Ja strādājošam cilvēkam sevi naktī ar kaut ko jānodarbina, lai neaizmigtu, vai viņam ir cita izvēle? Jā, var lasīt grāmatu, bet ieslēgt televīziju ir vienkāršāk, un lielas izvēles mums tajā no satura viedokļa nav.

Otra iespēja - ja jau visi par to runā, arī citi grib redzēt, kas tas šovs tāds ir. Tāpat kā savulaik ar porno žurnāliem - neviens nebija redzējis un visiem interesēja, kas tas ir. Labāk ir saņemt informāciju no pirmavota nevis pārstāsta.

Nav nekāds noziegums un traģēdija, ja gribas būt informētam par to, kas daudzus interesē, taču jautājums - ko dara intelektuālā, pieaugusī sabiedrības daļa pēc tam, kad paskatījusies šo šovu? Vai turp viņi virzīs arī savas atvases, lai tie izmantotu vienreizēju sevis piepildīšanas iespēju? No šova uz porno žurnāla vāka vai no šova uz Metropolitēnu?" jautā eksperte.

"Realitātes šovi bija, ir un būs, jo tam visam pamatā naudas lietas – ar tiem var dabūt labus reitingus. Un tas nav mūsu izdomājums – arī cilvēki Amerikā un vecajā Eiropā seko līdzi realitātes šoviem.

Mēs esam psiholoģiski nenobriedusi sabiedrība - mums ir grūtības ar nacionālo identitāti un pašapziņu, mūsu intelektuālais gars ir visai ierobežots, tāpēc mēs neko necenšamies radīt no jauna, bet labāk noskatām un atdarinām.

Ja pasaule slēpo, mums arī vajag. Ja Ņujorkā jau gadiem tradīcija ir maratons, arī mums tādu vajag Rīgā. Ir labi pārņemt jauku, veselīgu un saturīgu pieredzi, kas tikai apsveicami, taču allaž svarīgs mērķis, ko ar to piepildām un cik ilgtermiņā tas būs noturīgi," skaidro eksperte.

Viņa atgādina šokējošu faktu - visā pasaulē pašlaik notiek sabiedrības degradācija un vērtību devalvācija, un mazās tautās tā notiek ar īpašu paātrinājumu. "Daudziem nav savas identitātes, vāja nacionālā pašapziņa, psiholoģiskā brieduma līmenis ir visai apšaubāms, taču augstā līmenī ir ķimizācija - alkohola un apreibinošo vielu lietošana, ko pavadošs skaļums, ārišķība un nekritiskums.

Jo sabiedrība ir veselāka, jo degradācijas process ir lēnāks. Taču mums bieži nenormas izkonkurē normas, tai skaitā arī kultūru," analizē psihoterapeite.

Viņa skaidro, ka lai gan realitātes šovi aktuāli arī, piemēram, Londonā, kur vienā no tādiem nesen piedalījās arī latviešu puisis Gatis Kandis, to kvalitāte ārzemēs ir daudz augstāka, bet dalībnieku un ekspertu uzvedība adekvātāka. "Mums bieži vien prastums laužas ārā pa visām malām, un mēs vēl ar to lepojamies" spiesta atzīst eksperte.

To, kāpēc, piemēram, Kašers pašlaik nevar iziet uz ielas, fanu pūļa nepavadīts, bet īsti mūzikas dižgari tikmēr klusiņām un mierīgi dzīvo savu dzīvīti, eksperte skaidro ar patērētājsabiedrības primitivitāti, kuru piesaista vairāk ārišķības, ne saturs un kvalitāte. Vietā esot teiciens par pieprasījumu un piedāvājumu.

"Piemēram, kāds īsts ģēnijs, Nobela prēmijas laureāts - par viņu Latvijā daudzi neko nezina, jo viņš ir garlaicīgs no patērētājsabiedrības viedokļa," stāsta psihoterapeite.

Viņa min piemēru no reliģijas, kad tautas masas izvēlējās apžēlošanai laupītāju Barabu, kura idejas tautai bija tuvākas, nevis cilvēcības un garīgu ideju paudēju Jēzu. Tas nozīmē solidarizēties ar grēkāzi, kas pazīstams katram sevī, nevis kopt vērtības un sevi ierobežot disciplinējot.

Tāpat arī nenobriedušajiem prātiem, kas skatās Okarti, saistošākas ir tās personas, kas sataisa lielāku troksni. "Mēles izkāršana neprasa lielu piepūli, salīdzinājumā ar to, kas nepieciešams, lai pabeigtu skolu, izveidotu karjeru, izvirzītu dzīvei mērķus un tos arī sasniegtu.

Ilgtermiņa vērtības prasa darbu un laiku, bet bērni sapņo ar maziem līdzekļiem īsā laikā kļūt slaveni un turīgi - un te nu ir runa par skandāliem, alkoholu, seksu, robežu pārkāpšanu. Normas tiek uzskatītas par garlaicīgām un atmirstošām," analizē Vārpa.

Šovos tomēr, ja labi grib, var saskatīt arī pozitīvas lietas – jauniešiem tiek dota iespēja gan mērīt savu varēšanu, gan uz brīdi sajusties kā zvaigznēm un tas, ka mums ir šie šovi, apliecina to, ka esam brīvi no cenzūras.

Psihoterapeite atklāj kādu reizē traģisku, taču, no otras puses, pozitīvu efektu, kuru sniedzis šovs. Pie viņas kā speciālistes vērsies tuvinieks cilvēkam, kurš arī kādu laiku padzīvojis šādā realitātes šovā.

"Pēc šova šī persona bija nonākusi depresijā, izjutusi pastāvīgu trauksmi. Šovs bija viņā no jauna atraisījis vaļā jau bērnībā gūtas traumas. Tas bija kā retrauma - emocionāli spēcīgs pazemojums, pēc kura cilvēks it kā iekrita bedrē.

Cilvēks uzsāka terapiju un veiksmīgi ārstējas," eksperte atklāj kādu stāstu, minot šo kā gadījumu, kad cilvēkam ar dalību šovā izdevies apjaust kādu reālu, sen iesakņojušos psiholoģisku problēmu.

Šī persona, apmeklējot psihoterapeiti, labāk sapratusi savas uzvedības un emociju rašanās apstākļus un pieņēmusi daudz svarīgu lēmumu pārmaiņām dzīvē, ko savā ziņā var dēvēt par šova pozitīvo efektu, taču, no otras puses, - vai tiešām iešana šovā, lai dabūtu emocionālu triecienu, kas liek apjaust savas psiholoģiskās problēmas, ir vienīgais veids, kā tikt ar sevi galā?

"Nav jau jālec no kraujas, lai pārliecinātos, ka sasitīsies un varbūt tomēr arī izdzīvosi," spriež Vārpa.

Jau Okartes skatuves raidīšanas laikā tās dalībnieki pastāvīgi sūdzējās par iekšā valdošo spriedzi, kuras mazināšanai pat sāka smēķēt un lietoja nervu zāles, bet citi runāja, ka pēc šova vajadzēs psihoterapeita palīdzību, lai tiktu galā ar šī piedzīvojuma radītajām sekām.

"Ja mēs hipotētiski pieņem, ka cilvēki, kas jūtas nepiepildīti un dodas to kompensēt, piedaloties šādos pasākumos, no psiholoģiskās normas īsti labā līdzsvarā ar sevi nav, viennozīmīgi viņiem pēc tam vajadzēs palīdzību, turklāt, iespējams, vēl lielāku nekā pirms tam.

Tas caurums, kas, iespējams, bija pirms šova, tajā būs nevis aizlāpīts, bet tikai padarīts lielāks. Atbilde slēpjas jau pašā saknē - ja pēc pasākuma jāmeklē psihologa vai psihoterapeita palīdzība - cik kvalitatīvs tad ir bijis šis pasākums?

Pēc skaistiem ceļojumiem vai citiem jaukiem pasākumiem mums taču nav jāiet pie psihologa. Tad mums gribas dalīties ar citiem priekā un skaistajos iespaidos, nevis mums ir vajadzība ārstēties," skaidro speciāliste.