Iepazīsties: 10 likteņa sistas dāmas, kuras "Ērkšķu" šovā vēlas mainīt dzīvi

"1188.lv" mājaslapā publicēti visi dalībnieču iepazīšanās video, tad nu, lūk, izvelkot esenci no katra stāsta, vari iepazīties ar visām raidījuma dalībniecēm, kuras nolēmušas kaut ko vērst par labu savās traģēdiju pilnajās dzīvēs.

Inga augusi daudzbērnu ģimenē un ieguvusi astoņu klašu izglītību, kā arī izmācījusies par pavāra palīdzi. Ar bijušo vīru viņa kopā nodzīvojusi 18 gadus. Pāra attiecībās piedzimusi arī meita, kurai šobrīd ir 13 gadi, tomēr vecāki izšķīrušies. Sākumā meita palikusi pie bijušā vīra, taču vīrietis par viņu neesot varējis pietiekami parūpēties. Inga stāsta, ka bāriņtiesa viņai teikusi, lai necerot uz tiesībām par bērnu, jo viņa esot slima. Ingas sirdslieta ir dziedāšana, un viņa vēlas iemantot atpazīstamību kā blogere. Inga gan nesola mainīt savu dzīvi, jo nevēlas sasolīt to, ko rezultātā var neizpildīt.

Iļjana laiku pa laikam strādājot, taču ilgāk par dažiem mēnešiem vienā darbā neturas. Pārsvarā viņa dienu pavada mājās vai "tusējot" ar draugiem. "Ar alkoholu mēs esam diezgan labi draugi, satiekamies katras brīvdienas. Ja es dzeru, es varu neaiziet uz darbu, bet pēc tam es nožēloju," stāsta Iļjana. Arī bērnību viņa pavadījusi vidē, kur apreibinošās vielas bijušas ierasta parādība. Meitene sākusi pīpēt jau septiņos gados un deviņos gados lietot alkoholu. Pabijusi arī audžuģimenē un bērnunamā. Iļjanai bijis arī brīdis, kad viņa lietojusi smagās narkotikas, taču tās atmetusi un vēlas arī pilnībā atmest alkohola lietošanu. "Es gribētu kaut ko labāku priekš sevis," saka Iļjana.

Kopš 12 gadu vecuma Vika dzīvojusi ārpus ģimenes, jo mamma par saviem bērniem nav bijusi spējīga pilnvērtīgi rūpēties. Vika kopš pašas bērnības jutusies kā mamma gan savai mātei, gan arī māsai un brālim. Tā kā mātei bija invaliditātes grupa, viņa nespēja parūpēties par bērniem un viņai tos atņēma. Vikas brālis un māsa nokļuva audžuģimenē, bet Vika tikmēr palika bērnunamā un laiku pavadīja apšaubāmās kompānijās. Meitenei ir sešu klašu izglītība, tādēļ nespēj atrast tīkamu darbu, jo fizisku darbu nevēlas darīt, un dzīvo uz draudzenes Iļjanas rēķina. Sasniedzot pilngadību, Vika sapratusi, ka tomēr vēlas dzīvē kaut ko sasniegt un iegūt izglītību.

Ieva ir mamma sešgadīgai meitai un četrgadīgam dēlam. Kamēr bērni apmeklē bērnudārzu, Ieva paliek mājās, izklaidējoties mazdārziņā ar pudeli rokā. "Visu laiku mājās sēdi viena pati. Bezdarbība, besis, garlaicība. Sēdi, smuka diena, šodien jāpiedzeras," saka Ieva par savu atkarību. Sieviete augusi septiņu bērnu ģimenē, kurā ļoti lielā cieņā bijis alkohols. Ieva stāsta, ka ģimenē bijusi visatļautība un vienreiz, otrreiz, trešoreiz pagaršojot alkoholu, viss arī sācies. Ievas ģimene nonākusi gan bāriņtiesas, gan sociālā dienesta un arī policijas redzeslokā. "Lielāka motivācija nedzert ir bērni, bailes, ka viņus pazaudēšu, tāpēc gribas kaut ko mainīt, bet pašai nav spēka," stāsta Ieva.

Elīnas tēvs atstājis viņas mammu jau pirms meitenes piedzimšanas, un, lai mamma varētu savilkt galus kopā, meiteni audzināja ome. Vecmamma vienmēr Elīnu uzturējusi, viņai palīdzējusi un atbalstījusi, saka pati meitene. Taču, lai arī sākumā meitenes attiecības ar mammu bijušas labas, pēcāk tās aizvien vairāk ietekmējusi mātes aizraušanās ar alkoholu un citām apreibinošām vielām. Mamma gan lūgusi piedošanu, stāstot, ka tā vairs nebūšot, un 11 gadu vecumā meitene mammai piedevusi, atgriezusies pie viņas, taču dienu pēc Elīnas dzimšanas dienas, māte viņu pametusi. Pēc tam meiteni mākušas pašnāvnieciskas domas, viņa sākusi daudz pīpēt marihuānu un lietot alkoholu. Meitene meklējusi arī palīdzību, dodoties pie psihiatra, kurš viņai izrakstījis antidepresantus. "Es gribu piedalīties nevis, lai mainītu sevi, jo es jau sevi mainu, bet es gribu parādīt citiem, ka ir iespēja mainīties."

Viktorija uzauga trīs bērnu ģimenē – tēvs dzēra un bija vardarbīgs. Kad meitenei palika septiņi gadi, tēvs nomira. Viktorija četrus gadu nodzīvojusi internātā, kur viņu apcēla un apsmēja, jo pati sevi nemācēja aizstāvēt. Taču jau sākumskolā meitene atklājusi savu kaislību – aktiermākslu. Pabeidzot skolu, meitenes domas nemainījās un viņa mammai teikusi, ka vēlas savu dzīvi saistīt ar aktiermākslu, bet mamma izvēli neatbalstīja. Pēcāk Viktorija izmācījās par šuvēju, taču pēc dažiem gadiem viņa pievērsās dzejoļu un scenāriju rakstīšanai. Viktorijai ir divi bērni – ar 12 gadus vecā dēla tēvu attiecības sievietei bija neveiksmīgas. "Viņam vajadzēja tikai vienu no manis un, ja es viņam nedevu to, ko viņš grib katru vakaru, tad viņš mani sita," stāsta Viktorija. Taču tagad viņa ir harmoniskās attiecībās ar otrā bērna, divus gadus vecās meitiņas, tēvu. Viktorija vēlas iegūt karjeru, kuru visu dzīvi vēlējusies.

Monika uzaugusi četru bērnu ģimenē, kamēr mamma bijusi aizņemta darbā, tikmēr tēvs alkoholā. Pusaudzes gados meitene dzīvojusies savā vaļā un nokļuvusi ne labākajās kompānijās, kur iepazinusi apreibinošās vielas. Pēc tēva nāves Monika dzīvoja pie vecmammas. Pabeigusi pamatskolu, meitene atgriezās pie vecajām kompānijām un ar jaunu sparu atsāka lietot narkotikas. Septiņpadsmit ar pus gados meitene iepazinās ar savas meitas tēvu. Abi vecāki neatvadījās no savas atkarības, tādēļ meitas audzināšanu uzņēmusies Monikas māte, kurai ir arī aizbildniecības tiesības, taču meitenes tēvs atrodas ieslodzījumā. Monika atzīst, ka 10 gadus vecā meita savu māti tā pa īstam skaidrā nemaz nav redzējusi. Pēc Minesotas programmas iziešanas, Monika jau pusgadu neko nelieto, taču atzinusi, ka atkarība ir hroniska kaite un, lai sakārtotu savu dzīvi, viņai vēl nopietni jāārstējas. "Ja no 17 gadiem tava domāšana ir bijusi tikai krimināla, tad ir ļoti grūti dzīvot normāli, tā kā tam ir jābūt," saka Monika.

Santa uzaugusi daudzbērnu ģimenē un izglītību ieguvusi internātskolā. Sieviete ir trīs bērnu māte, taču bērni nedzīvo ar viņu. Neilgi pēc pamatskolas absolvēšanas, Santa palika stāvoklī ar pirmo bērnu – viņam bija 38, kamēr Santai 15 gadi. Tā kā neviens no vecākiem par dēlu parūpēties nespēja, viņš nokļuva audžuģimenē. Vēl pēc pieciem gadiem Santai piedzima meita, un arī viņai vecāki nespēja nodrošināt pienācīgus apstākļus. Pirms trim gadiem Santa laida pasaulē vēl vienu meitu, kuru viņai atņēma. Šo atvasi Santai vēl ir iespēja atgūt, taču viņa vēlētos atgūt visus savus bērnus, bet dzīves apstākļi vēl aizvien to neļauj. Jau kādu laiku sievietei ir jaunas attiecības, taču vīra slimības dēļ abi nav oficiāli šķīrušies. Vīrs tagad ir pansionātā, un, ja viņš pēc slimības tiks izlaists, Santai vīrs būs jākopj.

Laura, kā viņa stāsta, nākusi no ne visai labvēlīgas ģimenes, jo abi vecāki ļoti lietojuši alkoholu. Viņa ar vecāko brāli atraduši glābiņu viens otrā un lielu daļu laika pavadījuši ārpus mājas, dzīvojoties pa bunkuriem un pagrabiem. Brālis no 14 gadu vecuma laiku pa laikam dzīvojoties cietumā, stāsta Laura. Tur viņš pārsvarā nonāk par mazām zādzībām un mašīnu aizdzīšanu. 17 gadu vecumā Laura dzemdēja meitu. Tad viņa Liepājā sākusi tirgot narkotikas, un neceļi Lauru aizveduši arī līdz cietumam. Vairākkārt sievietei nācies cīnīties par meitas aprūpes tiesībām, bet tagad meita ir jau pieaugusi, un Laura kļuvusi arī par vecmammu. Narkotikas gan nav pametušas sievietes ikdienas dzīvi: "Es viņu varu ēst ar karotēm, neapstājoties," par atkarību stāsta Laura taču nu viņa vēlas pierādīt sev, ka var to atmest.

Diāna uzaugusi nelabvēlīgā, daudzbērnu ģimenē un kopš septiņu gadu vecuma pārsvarā dzīvojusi bērnunamā. Bērna tēvs par pirmo meitu vispār neliekoties ne zinis, stāsta Diāna, un arī viņa pati nebija spējusi par bērnu parūpēties, tādēļ bērns nonāca audžuģimenē. Tad sieviete satikusies ar savu tagadējo vīru, un kopā viņiem ir pieci bērni, bet sestais ir vēl Diānas puncī. Neviens no pieciem bērniem kopā ar vecākiem nedzīvo dzīves apstākļu dēļ. Attiecībās ar dzīvesbiedru sievietei trūkstot stabilitātes, jo laiku pa laikam partneris dodas pie citām sievietēm, taču vēl aizvien sievietei ir bail no viņa šķirties. Ar projekta palīdzību Diāna vēlas atrast sevi, sakārtot dzīvi un atgūt bērnus.