Viens no slavenākajiem franču aktieriem Žerārs Depardjē (attēlā) pagājušajā nedēļā ieradies Vladivostokā, lai apmeklētu kinofestivālu Меридианы. Depardjē pēc nesenā kājas lūzuma lēkā uz kruķiem, tomēr aktieris atradis spēkus, lai atbildētu uz dažiem laikraksta Комсомольская правда žurnālistu jautājumiem.
Žerār, jums tagad ir 61 gads - vai vēl neesat noguris no aktiera karjeras?
Sievietēm ir daudz grūtāk - kad viņas noveco, publika pret viņām ir cietsirdīga. Turpretī vīriešiem daudz kas tiek piedots, pat tad, ja viņi kļūst nedaudz apaļīgāki, nu, kā es. Man savs vecums ļoti patīk: esmu kļuvis atklātāks, bet jaunībā gan biju muļķis.
Vai ir bijušas lomas, ko labprāt tomēr nebūtu spēlējis?
Jā, tā ir loma filmā Septiņas nāves pēc receptes, kas balstīta uz patiesiem notikumiem. (Domāta režisora Žaka Rufio 1975. gada drāma ar Depardjē, Mišelu Pikolī, Džeinu Birkinu un Marinu Vladi galvenajās lomās. - Mango red. piez.) Tajā es spēlēju cilvēku, kas nogalina savus bērnus un sievu. Man nepatīk spēlēt briesmoņus - tad jau labāk smīdināt publiku.
Vai daudz atlikušas lomas, kuras vēl gribētos nospēlēt?
Ļoti gribētos spēlēt filmās, kas uzņemtas pēc krievu klasikas, - Brāļi Karamazovi, Idiots, Noziegums un sods, Kapteiņa meitiņa, Karš un miers. Tāpat man ir interesanti Igo, Balzaka un Dimā varoņi. (Viena no pēdējām Depardjē lomām ir Aleksandrs Dimā tēvs filmā Cits Dimā, kas šogad tiks izrādīta arī kinofestivālā Baltijas pērle. - Mango red. piez.)
Kā jums patīk modernais 3D formāts?
Man liekas, ka šis formāts nav piemērots visiem žanriem. Fantastika un multiplikācijas filmas - jā, bet viss pārējais...
Jums vispār ir draugi krievu vidū?
Dažreiz satiekos ar Volodju Meņšovu, mēs ar viņu kopā esam strādājuši. (Krievu aktieris un režisors Vladimirs Meņšovs; Depardjē ir piedalījies viņa 2000. gada filmā Dievu skaudība. - Mango red. piez.) Bet kādreiz es draudzējos ar Vladimiru Visocki. Mēs savulaik tik daudz šņabja izdzērām, ka kopš tā laika es šņabi vispār nedzeru.
Vai mode uz labdarību nav jūs aizrāvusi?
Man nepatīk, kā to dara Madonna un Andželīna Džolija, kuras adoptē bērnus no citām valstīm, it kā tirgū kādu preci iepirktu. Kāpēc tas jādara tik ārišķīgi? Mēs nesen Kambodžā uzbūvējām slimnīcu ar AIDS slimiem bērniem. Ja jūs nebūtu jautājuši, es nemaz par to neieminētos.
Vai dzīvē esat tikpat jautrs kā filmēšanas laukumā?
O, jā! Varu uzvesties kā bērnelis, pat ja filma ir nopietna. Ja cilvēks pārāk nopietni pret sevi izturas, viņš var kļūt stulbs. Galvenais - nevienu nenosodīt un lai nebūtu nekādu aizspriedumu. Bet pats es reizēm atgādinu milzu pērtiķi, kas sagrauj visu sev apkārt.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!