Astoņas apnikušākās Jaunā gada filmas  (23)

Likteņa ironija jeb Vieglu garu (1975. gads)

Fenomenālā neatlaidība, ar kuru cilvēki jau vairāk nekā 30 gadus skatās šo filmu, iespējams, būtu pelnījusi zinātnisku pētījumu. Sižeta līnija it kā nemaz neatgādina Jaungada pasaku, tomēr arī par sadzīves filmu to īsti nosaukt nevar, jo kā gan PSRS laikā varētu būt iespējama situācija, ka kāds krietni iedzēris vīrs ar svešu biļeti varētu tikt iesēdināts lidmašīnā un vēl arī nokļūtu citā pilsētā.

Arī skaidrā prātā Žeņas Lukašina gaitas tolaik būtu maz iespējamas, tomēr šī filma daudzu cilvēku mājās joprojām ik gadu rada svētku sajūtu un ir neatņemama Jaunā gada tradīcija.

Likteņa ironija 2 (2007. gads)

Šai filmai ir vien trīs gadi un tā vēl nevienam tā īsti nav paspējusi apnikt, taču, iespējams, nākotnē to gaida tāds pats liktenis kā Likteņa ironija jeb Vieglu garu.

Karnevāla nakts (1956. gads)

Jaunais kultūras nama priekšsēdētājs, konservatīvais Ogurcovs, Jaunā gada vakarā plāno rīkot ārkārtīgi garlaicīgu koncertu. Grupiņa jaunu aktieru nolemj darīt visu iespējamo, lai padarītu šo pasākumu krietni jautrāku, nekā izplānojis Ogurcovs - viņi pilsētā ieplānojuši sarīkot īstu balli ar līksmām dejām un dziesmām.

Šķiet, ka šajā satīriskajā komēdijā nav atrodama neviena problēma, kas būtu tieši saistāma ar mūsdienām. Arī dziesmu Piecas minūtes jau daudzus gadus nomocījuši daudzie aranžētāji un izpildītāji ar jaunām versijām, bet māsu trio Танечка, kas izpilda dziesmu tālajā 1956. gadā, jau sen ir aizmirsts.

Ivans Vasiļjevičs maina profesiju (1973. gads)

Izgudrotājs Šuriks rada laika mašīnu un atver portālu uz cara Ivana Bargā laiku. Taču nejaušības rezultātā viss misējas - namu pārvaldnieks Ivans Vasiļjevicš kopā ar zagli Žoržu nonāk XIV gadsimtā, savukārt cars Ivans Bargais attopas XX gadsimtā...

Iespējams, šīs filmas vietā varētu minēt jebkuru no filmām par Šurika piedzīvojumiem, tomēr ar Jaungada auru var lepoties tieši šī filma. Tiesa, iespējams, tikai tādēļ, ka to nereti rāda laikā starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu.

Tomēr arī šo filmu skeptiķi redz kā morāli novecojušu, jo tā vairs nav ļoti smieklīga, bet gan vienkārši jautra komēdija. Skeptiķi ir pārliecināti, ka katrai komēdijai ir savs derīguma termiņš un jaunajiem skatītājiem ir jau par grūtu notvert filmas ironiju par to, cik ātri mutē sariešas siekalas, ieraugot baklažānu ikrus.

Viens pats mājās (1990. gads)

Šajā filmā astoņus gadus veco Kevinu  vecāki netīšām atstājuši vienu pašu mājās, dodoties ceļojumā uz Parīzi. Sākumā puisēnam šķiet, ka kādu laiku padzīvot vienam varētu būt jautri, bet pēc kāda laika viņš saprot, ka viss nemaz neiet tik gludi - īpaši tad, kad divi laupītāji plāno ielauzties viņa mājā...

Filmas skeptiķi norāda, ka apbrīnot maziņā Makolija Kalkina sejiņu iespējams ne vienu vien gadu, tomēr, zinot, kāds Kalkins izskatās pieaudzis, vairs negribas izteikt mīlīgas piezīmes, bet gluži pretēji - novērsties. Arī stāsta morāli - neatstāt bērnus vienus mājās, dodoties ceļojumā - filmas skatītāji droši vien iegaumējuši jau sen.

Sprogainā Sjū (1991. gads)

Skeptiķi jaukās "mīlulītes-sprogainītes", kura pilda savu neattapīgo vecāku savedējas lomu, salīdzina ar stāstu par nabaga Kevinu, kurš viens atstāts mājās. Tādus stāstus, protams, var skatīties vēl un vēl, tomēr tie pilnīgi noteikti ap 105. skatīšanās reizi vairs neatstāj iespēju nobirt nevienai prieka asarai.

101 dalmācietis (1996. gads)

Cilvēku labsirdību vairot televīzijas ekrānos ap Jaunā gada laiku steidz ne vien filmu varoņi - bērni, bet arī dzīvnieki - cilvēku draugi dalmācieši un sanbernāri (tas gan jau ir no filmas Bēthovens). Ķepaiņi kino un TV ekrānos nereti tiek rādīti kā krietni pārāki par cilvēkiem - viņi uzvedas gudrāk, izturas labsirdīgāk. Skeptiķi norāda: sākot skatīties šīs filmas, uzreiz top skaidra populārā aforisma "Jo vairāk iepazīstu cilvēkus, jo vairāk mīlu suņus" jēga.

Medību nacionālās īpatnības (1995. gads)

Kāds jauneklis no Somijas sapņo iepazīt krievu tautas izslavētās medību paražas un īpatnības. Ar drauga palīdzību viņš nonāk pie Krievijas medniekiem un sāk gatavoties mūža labākajām brīvdienām. Taču realitāte krasi atšķiras no puiša fantāzijām - viņš nesaprot, kādēļ ir jāņem līdzi tik daudz šņabja un kādēļ krieviem ir tik dīvaini joki...

Filmas skeptiķi norāda, ka krievu mītiem apvīto dvēseli patiesi izprast vēl nav izdevies nevienam, bet filmā redzamās pirts, šņabja dzeršanas un medību ainas vēl jo vairāk nav saprotamas plašajai pasaulei.