Jurģis Liepnieks no zālītes ir laimīgs un ķiķina  (25)

"Tā ir viena no mūsu valsts un sabiedrības problēmām. Tiek uzskatīts, ka valsts visu zina labāk par mums. Taču tā nav taisnība. Mums būtu jāpieņem ideja, ka visi esam pieauguši cilvēki un paši ar visu varam tikt galā. Bet, ja nevaram, tad tā nav valsts atbildība. Respektīvi, marihuāna, protams, nav kaitīgāka par rumu," intervijā žurnāla Playboy februāra numurā savu pārliecību pauž Jurģis.

Tāpat viņš atzīst, ka marihuāna nav kaitīgāka par superbaikiem, kuri ir legālā tirdzniecībā, bet ar kuriem katru gadu bojā iet milzīgs skaits cilvēku.

"Valsts tomēr atļauj tirgot superbaikus, neskatoties uz to, ka tas ir īsts nāves rīks. (..) Ja uzkāp uz Ducati, faktiski esi beigts - tā ir ārprātīga mašīna, kas radīta, lai iznīcinātu. (..) Bet valsts tomēr pieņem, ka cilvēki ir prātīgi un nebrauks ar Ducati tā, lai sevi nogalinātu. Valsts domā, ka cilvēki lēnām pukšķinās. Protams, stulbi pieņem, taču pieņem. Tad kāpēc neatļaut cilvēkam uzsmēķēt zālīti?" pārdomās dalās Liepnieks, kurš pats teoriju īsteno arī praksē.

"Pagājušajos Jāņos sapīpējos vienkārši līks. Līdz tam man bija minimāla pieredze, biju uzsācis publisko debati un vēlējos noskaidrot, kā tad tas īsti ir. Kādu nedēļu biju Holandē, un visu to laiku pīpējām, cik vien varējām," atceras Liepnieks.

Stāstot par izjūtām, kas viņu pārņem, lietojot marihuānu, Liepnieks atklāj, ka šīs vielas iedarbībā viņš kļūst laimīgs, mierīgs un stulbi apmierināts, kā arī par visu ķiķina.

Tāpat Liepnieks noliedz vienu no sabiedrības stereotipiem par to, ka cilvēks, kurš smēķē zālīti, visticamāk, sāks lietot arī stiprākas vielas. "Tikpat labi var teikt, ka daudzi sāk ar alu un tad pāriet uz kaut ko stiprāku," uzskata Liepnieks, bet to, vai pats mēģinājis ko stiprāku, neatklāj, atzīstot vien, viņš ir daudz ceļojis, bet par visām šīm pieredzēm stāstīt nevēlas.

Liepnieks intervijā Playboy dalījies arī savā dzeršanas kultūrā. "Vasarā dzeru baltvīnu, ziemā sarkanvīnu. Varu arī kādu konjaciņu iedzert, patīk visādi beļģu ali. Taču nekad neesmu piedzēries līdz atmiņas zudumam. Nevis tāpēc, ka negribētu, bet man vienkārši nav tādu spēju. Organisms ir tā iekārtots, ka nesanāk. Man pirmā atmirst nevis apziņa, bet fiziskā motorika," skaidrojis Liepnieks.