Intervijā izdevumam West End Extra latviešu mācītājs, kurš bija viens no pirmajiem Latvijā, kas uzdrīkstējās publiski atklāt, ka ir gejs, aprīļa nogalē atklājis, ka, dzīvojot Londonas Vestendas rajonā, viņš beidzot ir atradis patvērumu.
Lai gan savulaik Sants Latvijas medijiem bija apgalvojis, ka Lielbritānijā sniedz psihoterapeita pakalpojumus, Vestendas laikrakstā sniegtā informācija liecina, ka viņš strādā kāda kafijas namā Soho rajonā.
"Kopš es ierados Londonā, esmu aizmirsis, ka esmu gejs. Ar to es domāju, ka esmu aizmirsis, kā ir justies citādam, un tas man ir kaut kas jauns un brīnišķīgs. Šeit cilvēki mani uz ielas neatpazīst. Viņi nenorāda uz mani un nesaka: "Viņš ir gejs. Viņš ir citāds". Gandrīz var teikt, ka tādēļ esmu dziedināts," atzinis Sants.
Latviju Sants pameta piedzīvoto homofobisko uzbrukumu dēļ, bet arī Londonā šādi notikumi neesot retums - šī gada aprīlī, piemēram, uz ielas netālu no Pikadilli laukuma tika piekauts kāds geju kopienas biedrs, bet Soho rajonā kāds geju pāris ziņojis, ka viņiem lūgts pamest krogu skūpstīšanās dēļ.
Tomēr, salīdzinot ar Latviju, šī pilsēta esot tolerances paraugs un "apgaismotākā vieta uz Zemes", un Santam dzīve vidē, kur viņam nav jākaunas par savu seksualitāti, esot aizraujošs jaunums.
"Homofobija eksistē visā pasaulē, bet Lodnonā nav daudz vietu, kur tu varētu justies apdraudēts tikai tāpēc, ka esi redzēts skūpstāmies ar puisi," skaidrojis Sants.
Intervijā latviešu mācītājs arī sniedzis nelielu ieskatu savā pagātnē un tajā, kā viņš iemācījies sadzīvot ar savu seksualo orientāciju - astoņdesmitajos gados viņš baznīcu apmeklējis ar slepenu cerību, ka reliģija viņam varētu palīdzēt pārvarēt "grēcīgās dziņas".
"Es domāju, ka man, iespējams, ir sevi jānogalina, jo es biju cilvēks, kurš vēlas pastrādāt noziegumu," pagātnes sajūtās dalījies Sants, kurš tomēr ar gadiem iemācījies sadzīvot ar savu orientāciju un pat bijis gatavs to publiski atzīt.
"Ap 2005. gadu es biju viens no diviem sabiedrībā zināmajiem gejiem visā valstī. Lielākā daļa no tiem, kuri atklājās, nekavējoties emigrēja. Pirms es 36 gadu vecumā atklājos, es apmeklēju dažādas ārstniecības programmas - gāju pie psihiatriem, psihoterapeitiem, apmeklēju "bijušo geju" kopienas kopā ar evaņģēliskajiem kristiešiem, kuri ticēja, ka homoseksualitāte ir dziedējama.
Tomēr jau 33 gadu vecumā notika kāda nozīmīga lieta un es sapratu - tas viss patiesībā ir absolūti normāli. Es sapratu, ka grēks ir slēpt savu homoseksualitāti," atmiņās gremdējies bijušais mācītājs, kurš, dzīvojot Londonā, katru svētdienu apmeklējot anglikāņu baznīcu, kuras attieksme pret homoseksuāliem cilvēkiem gan "neesot ideāla".
"Vēl aizvien apkārt valda daudz sāpju, jo cilvēki nejūtas pilnībā pieņemti," rezumējis Sants.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!