Lieckalniņa nogurusi no šovbiznesa  (1)

Šovbiznesa smagā nasta

"Mana televīzijas dzīve bija tik intensīva, ka pārdegu. Pēc visa tā televīzijas trakuma man ļoti gribējās paslēpties, kā susurim ierakties alā. Ne tikai guvu profesionālo pieredzi, bet arī sastapos ar visu to, kas nāk līdzi popularitātei, - atpazīstamību uz ielas, neizpratni no tuviem cilvēkiem.

Līdzi nāca daudzi stereotipi par cilvēkiem televīzijas ekrānā. Man bija grūti. Tāpēc es paslēpos un no tā visa vienkārši atpūtos," intervijā žurnālam Ieva stāstījusi Lieckalniņa.

"Tāpēc jau šovbizness ir tik grūts... Pat ja ir slikti, jāsaņemas, jāiet un jāsmaida. Pāri saviem spēkiem... Es noguru, es to vairs nevarēju un negribēju," atzīst Anna.

Šobrīd Lieckalniņai padomā ir vairāki jauni projekti, par kuriem viņa sīkāk stāstīt māņticības dēļ gan nevēloties, bet kopumā viņas dzīve kļuvusi daudz vieglāka.

"Kad biju maza meitene, jutos pieaugusi. Tagad beidzot esmu noķērusi, iemācījusies dzīves vieglumu. Esmu cilvēks, kas dzīvo ar atvērtu prātu un sirdi, ļaujotie lietām, kas notiek, un pieņemu dzīvi, kāda tā ir," apgalvo jaunā sieviete.

Sāpīgā bērnība un glābiņš ticībā

Atskatoties uz savu bērnību, Lieckalniņa neslēpj, ka tā bijusi ļoti sāpīga, un viņa vēl joprojām nav spējusi ar to tikt galā - to apliecina arī tas, ka, atceroties bērnu dienas, viņa intervijas laikā sākusi gauži raudāt.

"Vienmēr esmu bijusi nopietna savās domās un spriedumos. Jau tad, kad manas acis knapi sniedzās pāri galda malai, bieži domāju par to, cik skarba ir dzīve, prātoju, kāpēc ir sāpes, un lūdzu Dievu. (..)

Katram cilvēkam taču dzīvē ir noticis kaut kas, ko viņš nav izpratis un kas viņam sāpējis, par ko viņš bēdājies un raudājis," atklāti stāstījusi Lieckalniņa un norādījusi, ka viņas dzīvē bijuši arī citi smagi posmi.

"Manā dzīvē bijis pietiekami sāpju, katra no tām mani mācījusi. (..) Īstenībā man palaikam bijis ļoti smagi. (..) Ilgu laiku jutos vientuļa, ļoti, ļoti vientuļa. Arī nesaprasta," atklājusi sieviete, kura gan tagad iemācījusies ar savām sāpēm dalīties un atradusi cilvēkus, ar kuriem parunāt gan par ezoteriku, gan Dievu.

Savu tiesu sāpju viņai radījusi arī agrāk gūtā publicitāte. "Savulaik visu par mani rakstīto uztvēru ļoti sāpīgi. Ja esi ticīgs cilvēks un par tevi raksta to, kas neiet kopā ne ar tavu ticību, ne dzīves uzskatiem, ir ļoti sāpīgi," atzinusi Lieckalniņa, kura gan laika gaitā iemācījusies distancēties gan no ziņām, gan negatīvajiem komentāriem par sevi. 

Ozoliņš ir izdarījis svētu darbu

Šobrīd Lieckalniņa pazīstama kā hokejista Ozoliņa mīļotā sieviete - viņu attiecības pērn kļuva par vienu no apspriestākajiem tematiem, jo vienlaicīgi ar Annas iziešanu sabiedrībā sportists paziņoja par savu šķiršanos no sievas un dēlu mātes.

Pati Anna stāsta, ka ar Ozoliņu viņa satikusies nejauši. "Tajā mirklī nezinājām, ka varētu būt tā, kā ir tagad. Mūs iepazīstināja kopīgi paziņas. Mūsu attiecības attīstījās ilgstošā laika periodā, nekas nenotika vienā dienā," stāstījusi Lieckalniņa.

Viņa arī noliegusi nesen presē izskanējušās runas, ka abu laimīgajās attiecībās noticis lūzums. "Mēs esam kopā - kāpēc lai nebūtu? Mūsu attiecības gan ir tādas, ka negribas skaļi par tām runāt," atzinusi sieviete.

Viņa arī nebaidās, ka Ozoliņš, kurš savulaik daudz stāstījis par savu cīņu ar alkohola atkarību, varētu atgriezties pie sava niķa, kā arī slavē savu mīļoti par viņa drosmi atklāti runāt par šo problēmu.

"Domāju, Sandis veica ļoti labu darbu, skaļi runādams par savu problēmu un to, kā arī šo problēmu ticis galā. Pēc kādas intervijas par šo tēmu teicu viņam: "Tu izdarīji svētu darbu". Tā arī ir," uzskata Anna, jo tic, ka kāds, Sanda parauga iedvesmots, varētu ķerties pie savas dzīves sakārtošanas.

Darbs ir vardarbība pret sievieti

Gadu gaitā Lieckalniņai arī radies viedoklis par to, kā sadalītas lomas starp vīriešiem un sievietēm; viņa ir pārliecināta, ka vīrietim jārūpējas par ēdamo, bet sievietei - par maigumu un mīlestību, jo "Dievs šo zemi tā radījis".

"Ja sieviete ir apgādniece, viņa pieņem vīrišķo enerģiju un kļūst vīrišķīga. Viņa sāk skaldīt un valdīt. Es to sajūtu kā nepareizu enerģiju. (..) Zinu daudzas vecāka gadagājuma sievietes, kas dzīvo mājās un ir laimīgas. Ja tu esi harmonijā ar savu dzīvi, tad ir arī ģimenes laime.

Ja sieviete no rīta līdz vakaram strādā, kad viņa ir sieviete?! Ir jau, protams, kāda, kas ir laimīga šādā situācijā. Tomēr uzskatu, ka tā ir vardarbība pret sievieti. Viņai vajag spēcīgu plecu, kas viņai ļauj būt sievietei. Bet vīriešu drošību rada sievietes vājums. Vīrietis var sajusties nevajadzīgs, ja viņam blakus ir spēcīga sieviete," skaidrojusi Lieckalniņa.

"Zinu, ka arī es esmu šāvusi pār strīpu. Esmu bijusi pārāk vīrišķīga, taču tagad mācos būt sievišķīga," atzinusi sieviete un mudinājusi visas sievietes mīlēt davu sievišķību - maigumu, gādību un rūpes.