Andris Grūtups: Vecumdienas nav paradīze  (241)

Kopš aiziešanas pensijā Grūtups sarakstījis divas grāmatas – Observators un Maniaks. Aizvadītajā ziemā viņš braukājis uz Valmieru, kur sācis pētīt kādu astoņdesmito gadu krimināllietu.

"Tā lieta ir absolūta klasika - mīlas trijstūris un slepkavība," stāsta Grūtups, bet atzīst - lai gan nepieciešami materiāli gandrīz savākti un bija iecerēts vasarā sākt darbu pie grāmatas, veselības problēmu šie plāni atlikti.

"Varu kādu vēstuli uzrakstīt, bet grāmatas formāts prasa akumulēt sevī lielu enerģiju, un tam man spēka vairs nepietiek. Tā arī šī iecere palikusi, gaisā karājoties," rezumē Grūtups.

Veselības problēmu dēļ nācies atteikties ne tikai no rakstīšanas, bet arī no citām lietām - savulaik Grūtups bija aktīvs kultūras dzīves baudītājs, bet tagad no mājām iziet krietni retāk, jo vīrietim vairs nav garantijas, ka varēs kā zaldātiņš vairākas stundas nosēdēt, piemēram, teātra izrādes laikā.

"No rīta ir vesels rituāls kādas trīs stundas, kamēr uzņemu šķidrumu, tad eju paēst pusdienas. Pēc tam varu tikties ar vienu cilvēku. Vairāk es negribu. Palasu avīzes, grāmatas, paskatos televizoru. Vakarā eju vakariņās. Katru dienu man ir divi ļoti svarīgi notikumi - pusdienas un vakariņas restorānā. Tie man ir paši nozīmīgākie notikumi," smejas Grūtups.

Jautāts, vai nav grūti no enerģijas un saspringtās darba dunas, kādā pavadīta lielāka daļa mūža, pārslēgties uz daudz rimtāko dzīves ritmu, bijušais advokāts atzīst – kā esot, tā jādzīvo. To, ko var, viņš dara, bet to, ko nevar, nedara. Apdalīts vai briesmīgi apbižots Grūtups nejūtoties, jo katram ir jārēķinās ar to, ka dzīvē nekas nav mūžīgs.

"Spēka pilni cilvēki brieduma gados avīzēs mēdz izteikties, kādas iedomājas savas vecumdienas. Viņi tur zīmē tādu paradīzi, bet realitātē tā nav. Es uz to vienmēr skatos ar smaidu.

Viņiem liekas, ka vecumdienas būs ārkārtīgi aktīvas un viņi izdarīs visu, ko nav paspējuši izdarīt. Tās ir naivas un bērnišķīgas iedomas, bet es viņu arī nenosodu, jo gudrība vienmēr nāk ar atpakaļejošu datumu.

Ir jāsamierinās un jādzīvo tā, kā var. Nav iemesla skumt," smaida advokāts, kurš pats spēka gados lielas vīzijas par vecumdienām nav zīmējis, jo tam gluži vienkārši neesot bijis laika. Tomēr tagad, atskatoties uz paveikto un piedzīvoto, Grūtups ir gandarīts - lielos vilcienos viņam izdevies viss, kas savulaik bijis iecerēts.

Uz jautājumu, vai veselības problēmas vīrietim, kurš publiskajā telpā vienmēr radījis vienpaša tēlu, tagad nav likušas saprast, ka cilvēks tomēr ar visu nespēj tikt galā paša spēkiem, Grūtups atbild izvairīgi.

"Man nav atbildes uz šo jautājumu, jo man trūkst emocionālās pieredzes. Tas ir jautājums, uz kuru baidos sev atbildēt, kur nu vēl jums. Mana atbilde, kura nebūtu pietiekami atklāta, izklausītos absolūti banāla. Es nevaru un negribu atbildēt uz šo jautājumu," stāsta Grūtups.

Aizvadītā gada izskaņā vairāki mediji satraukti vēstīja par noslēpumaino melnā granīta memoriālu pie Rīgas I Meža kapu ieejas. Grūtups apstiprināja, ka tas ir viņa īpašums, tomēr no sīkākiem komentāriem gan decembrī, gan tagad atsacījās. "Tā ir intīma lieta. Es nevaru nevienam aizliegt par to runāt, bet neviens mani nevar piespiest to komentēt," lakoniski bilst Grūtups.

Dienas Grūtups vada, lasot presi un grāmatas, skatoties informatīvus raidījumus un Krievijas vēstures kanālus. Politisko diskusiju raidījumus viņš neskatoties un arī izklaidējošajam saturam veltot maz uzmanības.

"Es noskatījos Mūsu zelta dziesmu. Tas man patikās. Tas bija vienīgais no izklaidējošajiem raidījumiem, ko es televīzijā skatījos," stāsta Grūtups.

Arī mākslas filmas viņam neesot lielā cieņā - pasaulē ir trīsdesmit ar kapeikām mākslas filmu veidi. "Es visus tos tipus esmu redzējis, un tādēļ šobrīd ārkārtīgi reti tās skatos," smaida advokāts.

Neraugoties uz veselības problēmām, vīrietis savu vienīgo kaitīgo ieradumu - smēķēšanu - atmest negrasās.

"Tas man ir vienīgais prieks, kas palicis. 20 gadus nelietoju alkoholu nekādā veidā, ja nu vienīgi kādās zālēs, kas ir uz spirta bāzes, bet tad arī ar gariem zobiem. Smēķēšana man sagādā prieku un baudu.

Ārsti vienmēr ir teikuši, ka vajag atmest, un es vienmēr to esmu ignorējis. Es visiem ieteiktu neatmest smēķēšanu. Tikai vajag smēķēt labas cigaretes. Kāpēc sev dzīvē liegt šo baudu?" smaida advokāts.

Gadiem ilgi viņš smēķē vienu cigarešu marku - Camel, un dienā divas paciņas aizejot.

"Ja man ir iespēja, tad pīpēju vienu cigareti pēc otras, bet, ja ne, varu arī nepīpēt," stāsta Grūtups.

Viņš arī ir pārliecināts, ka ar atmešanu viņam problēmu nebūtu - reiz jau to advokāts pārbaudījis praksē. Viņš vienā dienā pieņēmis lēmumu nesmēķēt, divarpus mēnešus pie šīs apņemšanās turējis, bet tad pieņēmis lēmumus atsākt, jo citādi, kā pats smejas, neesot bijis ko darīt.

Pēc aiziešanas pensijā Grūtups ķēries pie kādas nozīmīgas ieceres realizēšanas – viņš nolēmis apvienot savu radu pulku, kuram līdz šim aizņemtības dēļ esot veltījis ārkārtīgi maz uzmanības.

Lai īstenotu šo ieceri, Grūtups uzņēmies radu saimes salidojumu organizēšanu reizi gadā. Šie godi, kas vienkopus pulcē 50 līdz 60 cilvēkus, ilgstot vismaz diennakti - ir mielasts, kāda laba mākslinieka koncerts, salūts.

Iecerēts, ka šovasar uz salidojumu ieradīsies arī radi no Lietuvas, kurus pēc vairāk nekā 50 neredzēšanās gadiem ar Grūtupa atbalstu kaimiņzemē atradis māsas dēls. Tāpat radu meklējumi uzsākti Krievijā - par šo dzimtas atzaru neesot informācijas kopš pilsoņu kara gadiem.

Dzimtas vēstures pētīšana un radu meklējumi solās atklāt daudz pārsteigumu un interesantu notikumu, bet par savu galveno uzdevumu Grūtups uzskata jaunās paaudzes apvienošanu.

Lielās aizņemtības dēļ radu saimi Grūtups savulaik atstājis novārtā, bet ar pašiem tuvākajiem - meitu un dēlu- viņam attiecības esot kārtībā.

"Es vienmēr par viņiem esmu rūpējies un interesējies. To neviens nevar man pārmest. Tāpat man ir ļoti labas attiecības ar visām sievietēm, kas man mūžā ir bijušas. Apzināti esmu centies dzīves laikā cilvēkus neapvainot," stāsta Grūtups.

Runājot Bībeles līdzībās, periods, kad visi akmeņi tiekot izmētāti, sen jau beidzies, un tagad tie tiek vākti kopā, un tas nemaz neesot sliktākais, ar ko nodarboties. Lai gan attiecības ar radiem atjaunotas, vecās draudzības gan atdzīvinātas netiek - katrā dzīves etapā bijuši savi draugi, bet tagad esot etaps bez draugiem. Šajā jomā visticamāk arī nekas nemainīšoties.

Grūtups parūpējies arī par to, lai tuvākajiem radiem tiktu sakārtotas pēdējās atdusas vietas, bet pavasarī viņš iecerējis tuviniekiem nosponsorēt ekskursiju pa apkoptajiem kapiem, kas beigtos ar pikniku.

Tam, ka latvieši būtu pārlieku aizrāvušies ar kapu kopšanu, Grūtups nepiekrīt.

"To runā cilvēki, kuri tālāk par savu degungalu neredz. Tā ir muļķība un provinciāla muldēšana," pārliecināts ir Grūtups, kurš uzskata, ka, piemēram, Lietuvas kapu kultūra sitot pušu latviešus. Arī daudzām citām tautām kapu kopšana ir pat ļoti svarīga tradīcija.

Vācot materiālus grāmatās, arī pats Grūtups daudz staigājis pa Latvijas kapiem. Tur, vērojot kapu pieminekļus, viņam radies kāds interesants secinājums - no vairāku metru augstiem pieminekļiem aizvadītā gadsimta sākumā padomju laikā latviešu kapu pieminekļi sarukuši līdz 80 centimetriem vai pat vēl zemākiem.

"Šī starpība simts punkti parāda nācijas pašvērtējumu un nacionālo pašapziņu," pārliecināts ir Grūtups.

Lai gan veselības problēmas liek par sevi manīt, Andris atrod enerģiju arī vairāku vērienīgu projektu realizēšanai – pagājušajā rudenī viņš ieguldījis 35 tūkstošus latu, lai Vecās Svētās Ģertrūdes baznīcā tiktu realizēts izgaismošanas projekts un atjaunoti krusta ziedi baznīcas tornīšu galos.

Advokāts neslēpj, ka atbalstīt Ģertrūdes baznīcas atjaunošanu viņu pamudinājusi Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāles kupolu apzeltīšana - tā viņu gan iedvesmojusi, gan nedaudz nokaitinājusi.

"Ja viņi kupolus zeltīt, kāpēc mēs nevaram Veco Ģertrūdi atjaunot?" retoriski jautā advokāts.

Par jau padarīto un vēl iecerēto šī unikālā arhitektūras pieminekļa atjaunošanā Grūtups stāsta ar lielu degsmi. Tagad plānā ir milzīga granīta svečtura uzstādīšana baznīcā - pasūtījums jau izdarīts, un, ja viss iznāks, tad līdz maija beigām šī iecere taps īstenota.

Protams, darāmā un vajadzību baznīcai vēl daudz - lai savestu celtni perfektā kārtībā, nepieciešami miljoni. Grūtups apzinās, ka viens pats to nevar izdarīt, bet cer ar savu piemēru iedvesmot citus uz palīdzīgas rokas sniegšanu.