Populārais Jaunā Rīgas teātra aktieris Andris Keišs (attēlā) ir īsts kino eksperts – draugi viņam nereti "piespēlē" savu filmu ierakstu kolekcijas, un Keišs starp visu redzēto atradis vairākas pērles, ko iesaka noskatīties arī citiem.
"Attiecībā uz filmām mana gaume ir dažāda. Man ļoti patīk tādas pasenās, septiņdesmito gadu filmas, jo īpaši Džona Hjūstona filma Treknā pilsēta (Fat City, 1972). Šajā filmā ir izcilas lielās aktieru ainas - sarunas, kas ilgst desmit minūtes, kādas mūsdienu kino grūti atrast," sarunā ar DELFI Izklaide par savu mīļāko filmu stāsta Keišs.
Aktiera otra iecienītākā filma ir Martina Skorsēzes Atkritēji (The Departed, 2006) ar spožu aktieru trio - Džeku Nikolsonu, Metu Deimonu un Leonardo di Kaprio galvenajās lomās.
"Tas ir klasisks miliču un bandītu stāsts, bet katra tajā izteiktā frāze ir kā citāts, kā īpaša kino atziņa. Katra filmā izteiktā frāze ir neaprakstāma - ļoti forša. Man ļoti patīk filmas paradoksālā montāža un scenārijs, un arī aktierspēle ir lieliska," par Atkritējiem priecājas Keišs.
Kā trešo savu iecienītāko filmu Keišs nosauc kino šedevru no Francijas - Žaka Odiāra filmu Pravietis (Un prophete, 2009). "Tā ir cietuma filma ar skaistu noformējumu, pievērsiet uzmanību skaņai," Pravieti noskatīties iesaka aktieris.
Kā ceturto savu iecienīto filmu viņš min pagājušajā gadā mirušā amerikāņu režisora Sidnija Lūmeta 1976. gada filmu Tīkls (Network).
Aktieris kinoteātros gan esot visai rets viesis. "Parasti draugi man iedod kalnu ar filmām, un tās skatos, kad esmu viesizrādēs, lielajā kaudzē atrodot ko īpašu. Mans kinoteātris ir dators viesnīcas istabā," joko populārais aktieris.
Keišu filmās piesaista aktieru sniegums un gari, baudāmi dialogi, kas nav tukša pļāpāšana. Viņu priecē arī latviešu kino pēdējā laika sniegumi.
"Man patīk tendence, kas Latvijas kino redzama pēdējā laikā, piemēram, filmās Monotonija, Seržanta Lapiņa atgriešanās, Kolka Cool, Cilvēki tur - kino atgriežas pie stāstu stāstīšanas un publikas.
Daudzas latviešu filmas manī radījušas neizpratni - jā, redzu skaistus kadrus, bet bieži neizprotu - kur ir tas sūtījums?" par vietējiem veikumiem spriež Keišs, tiesa, atzīstot, ka neuzskata sevi par gana erudītu, lai varētu kritiski vērtēt kolēģu veikumu, un spriež kā vienkāršs skatītājs.