Ekskluzīva intervija ar komiķi Gati Kandi  (243)

Pēdējo nedēļu laikā tu esi kļuvis par vienu no apspriestākajiem tematiem Latvijā, bet reti kurš zina, kas tu esi un no kurienes nāc.

Esmu dzimis Dundagā, kur arī pabeidzu vidusskolu. Tagad jau septiņus gadus dzīvoju Anglijā. Mana mamma cep kūciņas, tortes un pīrāgus, bet brālis un māsa dzīvo Īrijā.

Pa vidu esi dzīvojis Amerikā.

Jā, bet kā jūs to zināt? Kad es pabeidzu vidusskolu, aizgāju uz Rīgu. Tur iestājos Latvijas Universitātes fizmatos, bet ilgi tur nemācījos.

Pēkšņi bija sajūta, ka vairs to negribas, lai gan skolā fizikā es diezgan labi mācījos. Tad es uz pāris gadiem aizbraucu uz ASV. Tur es strādāju vienā atrakciju parkā. Zināt, ir tādas spēles, ka kaut kas jāmet, un, ja trāpa, var vinnēt mīkstās mantiņas. Nosaukums man bija spēļu operators. Tur es nodzīvoju apmēram divus gadus.

Kāpēc tagad par savu dzīvesvietu esi izvēlējies Londonu?

Es biju dzīvojis Dundagā, bet gribējās kaut ko savādāku. Biju nodzīvojis pāris gadus arī Rīgā, bet gribējās vēl kaut ko savādāku. Tad nolēmu braukt uz Angliju.

Pagaidām es vēlos te palikt, bet nekad jau neko nevar zināt. Vienmēr nenotiek tā, kā ir ieplānots uz priekšu, bet pilnīgi savādāk.

Vai dzimtā zeme nevilina atpakaļ?

Ir doma, ka varētu atgriezties, bet ne tagad - tas varētu notikt kaut kad vēlāk.

Ko tu, dzīvojot Londonā, dari - ar ko pelni iztiku un kā rit tavas dienas?

Es te strādāju un aprūpēju vienu ar autismu slimu cilvēku. To es daru, lai varētu samaksāt par īri un ēšanu. Strādāju tikai divas trīs reizes nedēļā. Tagad meklēju vēl kādu papildus darbu. Pārējā laikā es domāju jokus un spēlēju tenisu, bet tas man ir tikai vaļasprieks.

Saki, ka domā jokus - kā tas notiek? Nav jau tā, ka apsēdies un izlem līdz pēcpusdienai izdomāt piecus jokus.

Jā, tā tas nenotiek. Ja jokus domā ar varu, ir daudz grūtāk. Ir vienalga, kurā laikā tas notiek - vienkārši kaut ko iedomājos vai ieraugu. Man vienmēr telefons ir līdzi, kur visu pierakstīt. Kad ir laiks, skatos, kā tos uzlabot.

Kad uzstājos, notestēju, vai cilvēkiem patīk, vai nepatīk, un ko vajag mainīt. Vislabākie joki rodas tad, ka vienkārši kaut ko iedomājas vai redz kādu smieklīgu dzīves situāciju.

Galvenais ir pierakstīt, lai neaizmirstu. Dažreiz ir tā, ka iedomājos kaut ko smieklīgu, bet nepierakstu, un tad nevar atminēties. Zini, ka bija kaut kas labs, bet viss - nevar vairs atcerēties.

Kur tu šos jokus testē?

Londonā ir baigi daudz atvērto mikrofona vakaru, un arī tādu komiķu kā es te ir simtiem. Mēs iet' uz tiem vakariem, uzstājamies un skatāmies, kuri joki iet, kuri neiet.

Vai tev par jokošanos arī maksā?

Pašlaik tā notiek baigi reti. Lai varētu saņemt naudu, vajag būt vēl labākam.

Vai skaties arī citu komiķu sniegumu un mācies no tā?

Man pašam riktīgi patīk komēdijas, piemēram, Amerikāņu pīrāgs un visas, kur ir Adams Sandlers. Man patīk gandrīz visas komēdijas. Es nezinu, vai es no komēdijām kaut ko gūstu, bet man riktīgi patīk viņas skatīties. Iespējams, ka zemapziņā es arī kaut ko iegūstu.

Kas ir tas, ar ko tu atšķiries no tiem daudzajiem simtiem komiķu, kuri dzīvo Londonā?

Viens ir tas, ka esmu no Latvijas, jo man ir savādāks akcents. Bet arī mani joki, protams, ir savādāki - dažiem tie patīk, bet citiem šķiet ļoti bērnišķīgi. Es apzinos, ka mani joki ir ļoti vienkārši, un viss ir atkarīgs no cilvēkiem, kuri tos jokus klausās. Citiem riktīgi patīk, bet citiem liekas, ka tie ir muļķīgi.

Kāpēc tu izlēmi piedalīties britu talantu šovā?

Skatījos to raidījumu jau vairākus gadus un domāju, ka arī man vajadzētu būt kaut kādam talantam. Pirmo reizi es tur uzstājos ar repu, jo man pašam ļoti patīk reps. Tajā laikā es jau sāku uzstāties ar komēdiju, un beigās laikam tomēr sanāk, ka labākas atsauksmes ir par mani kā komiķi, nevis reperi. Ja tā ir, virzīšos uz komēdiju.

Kad bija jāstājas šova tiesnešu priekšā, vai nebija bail? Saimons Kauels, piemēram, zināms kā visai šerps vīrietis, kurš var pateikt arī kaut ko ne tik patīkamu.

Bija tā mazliet bail, zin', it īpaši no tā Saimona, kurš, kā jau teicāt, bieži pasaka ko stingru, bet vienalga gāju.

Vai sanāca arī aprunāties ar Saimonu vai Karmenu Elektru, kura tev acīmredzot patika?

Nē, tik, cik rādīja pa televizoru, tas arī bija viss, ko runājām. Nekur citur viņus nesatiku un tuvāk netiku. To Deividu (Šova žūrijas loceklis, komiķis Deivids Viljamss. - Red.piez.) gan es redzēju koridorā, paspiedu roku un pateicu "čau".

Latvijā daudzi skandē tavu joku par aku, bet kuru tu pats uzskati par savu labāko joku?

Es nezinu, kurš joks man pašam vislabāk patīk. Ir tādi joki, kuri man patīk, bet, kad es tos notestēju, pārējiem nepatīk. Tad nolieku maliņā un aizmirstu par to. Lielāku vērību pievēršu tam, kas skatītājiem patīk. Protams, es eju ar to, kas man pašam patīk, bet es gribu, lai arī skatītājiem patīk.

Kas ir bijis ilgākais laiks, cik ar saviem jokiem esi noturējis sabiedrības uzmanību?

Pagaidām joku man pietiek desmit līdz divdesmit minūtēm, bet ne visi no tiem darbojas. Tad jādomā kaut kas cits. Londonā pārsvarā uzstāšanās laiks ir piecas minūtes, bet man ilgākais ir bijis desmit minūtes, bet tas vienmēr ir bijis iepriekš sarunāts.

Vai uz skatuves ej tikai ar iepriekš iestudētiem jokiem vai arī improvizē uz vietas?

Kādreiz domāju, ka komiķi iet uz skatuves un vienkārši runā. Es nezināju, ka viss notiek citādi. Man citreiz ir tā, ka kaut ko iedomājas uz skatuves, bet pārsvarā tie ir iepriekš sagatavoti joki.

Vai pirms uzstāšanās ir satraukums?

Protams, ka ir. Kad sāku ar to nodarboties, man bija tāds uztraukums, ka domāju - nevaru to izturēt. Tad es uz vairākiem mēnešiem pārstāju uzstāties, tad pāris reižu uzstājos un atkal pārstāju.

Tad es skatījos video, kur esmu uzstājies, un man riktīgi patika, ka cilvēki smejas. Dēļ tā es atgriezos uz skatuves. Ja redzu, ka cilvēki sirsnīgi smejas, tā ir mana galvenā motivācija.

Vai ir gadījies tā, ka tevi izsvilpj?

Jā, ir bijuši visādi gadījumi. Vienreiz, kad uzstājos, viens teica, lai aizveros, bet pēc tam aizrādīja, ka es vēl aizvien runāju. Tas nebija patīkami. Īstu komiķu tas nevar izsist no līdzsvara, bet es jau, redz', vēl esmu tikai iesācējs. Es vēl esmu diezgan jauns, un man vēl daudz jāmācās.

Kā tu vērtē latviešu humoru izjūtu?

Man ļoti patīk latviešu humors un anekdotes. Kad biju mazāks, nesapratu, kā cilvēki var izdomāt visas tās anekdotes. Es lasīju jokus arī Delfos. Man vienmēr ir patikuši joki.

Kas bija tas brīdis, kad saprati - es ne tikai varu lasīt jokus, bet arī tos stāstīt?

Es uzzināju par kursiem te, Londonā, uz kuriem gāju prieka pēc. Man tik ļoti tie kursi patika, ka gāju vēl vienu reizi pie tā paša pasniedzēja. Skolotājs teica, ka katru reizi, kad kurss beidzas, visi uzstājas.

Es pie sevis domāju, ka būšu pirmais, kurš neuzstāsies. Man bija sajūta, ka es nemūžam nevarētu uzstāties cilvēku priekšā ar nolūku viņus smīdināt. Es tomēr beigu beigās to izdarīju, man iepatikās, un tas arī bija sākums.

Daudzas meitenes noteikti interesē, vai tev ir draudzene...

Man nav draudzene. Es nezinu, kāpēc nav, jo es gribu draudzeni. Man vēl laikam ir jāmācās, kā ar meitenēm apieties. Man te bija viena tāda meitene Londonā, ar kuru gāju dancot uz klubiem. Mēs divus gadus tā gājām. Pēc diviem gadiem es izdomāju viņai pateikt, ka man viņa patīk. Viņa teica: "Ā, bet man jau ir draugs!"

Bija bēdīgi, lai gan viņa teica, ka neiebilst un varētu iet turpināt dancot. Kāda tur man jēga?! Ja viņai ir draugs, lai iet ar savu draugu.

Kā ir tagad, pēc šova - esi guvis atpazīstamību, vai ir vairāk meiteņu, kas grib ar tevi iepazīties?

Kad spēlēju tenisu, bija vesels bars piecpadsmit gadus vecu skolnieču, kas gribēja ar mani nofotografēties. Bet tā mani atpazīst tikai pa retam. Ja eju pa ielu, kur ir daudz cilvēku, ik pa kādai pusstundai mani kāds varbūt atpazīst. Nav tā, ka visi atpazīst. Es jau tikai pusfinālā tiku, un mēs esam mazāk atpazīstami kā finālisti.

Kā vērtē to, ka šovā uzvarēja dancojošs suns?

Man pašam patika gan tas suns, gan tā meitene. Man nebija nekādu iebildumu. Zinu, ka daudzi bija šokā un domāja: ārprāts, kā suns varēja vinnēt! Man pašam riktīgi patīk suņi un visi dzīvnieki, un man bija prieks, ka viņi vinnēja.

Vai pēc dalības šovā esi saņēmis kādus piedāvājumus turpināt karjeru televīzijā?

Pagaidām nekas nav dzirdēts, un es nezinu, vai būs. Jā, bet man joprojām gribas to turpināt.

Vai nav bail, ka tev sāksies zvaigžņu slimība?

Nē taču! Vai tad es izklausos lepns? Ja kādreiz būšu slavens, diez vai kļūšu lepns. Es domāju, ka esmu pārāk vecs, lai vēl mainītos.

Par Anglijā dzīvojošajiem latviešiem Latvijā ir daudz stereotipu. Kā īsti jūs tur dzīvojat?

Es īstenībā baigi reti te satieku latviešus. Vienu vai divus latviešus pa gadu tikai. Tāpēc es arī īsti nevaru pateikt, ko latvieši Anglijā dara, jo pats neko nezinu.

Latvijā tu tiec pretrunīgi vērtēts - vieni saka, ka forši, ka Latvijas vārds tā izskanējis pasaulē, bet citi uztraucas, ka īpaši labu priekšstatu par valsti neesi radījis.

Kad pirmo reizi gāju uzstāties, pat nebiju iedomājies, ka daudzi latvieši to uztvers kā apkaunojumu. Man liekas, ka angļiem tiešām patīk šāda veida humors. Esmu arī teicis britiem, ka citi latvieši saka, ka esmu apkaunojis valsti, un viņiem tas ir pārsteigums. Te ir citādi - tas, kas uzjautrina, ir labs, un par to nav jākaunas.

Man nekad nav bijusi doma apkaunot Latviju. Cenšos darīt pēc iespējas labāk to, kas man patīk un ko es varu.

Ar kuru latvieti Latvijai būtu jālepojas?

Es pēdējā laikā neesmu daudz skatījies Latvijas ziņas. Es dzirdēju, ka latvieši spēlē hokeju, bet pārāk daudz nezinu.

Vai latvieši var lepoties ar tevi?

Tas atkarīgs no cilvēkiem. Es vienkārši mēģinu darīt pēc iespējas labāk, bet nezinu, vai ar mani būtu jālepojas vai nē.