Svētku laikā vairums cilvēku ne tikai pārmērīgi ēd un dzer, bet arī ārkārtīgi daudz laika pavada pie TV ekrāna. Tur gan lielākoties tiek rādītas salkanas filmiņas, tāpēc savu mīļāko filmu izlasi nosauc populārais dīdžejs Eduards Švāns (attēlā).
Kā pirmā lai iet filma Bad Santa (2003). Tas ir sens gabals par ekstrēmi alternatīvu Ziemassvētku personāžu. Kādam Grinča tipa svinētājam noteikti ies pie sirds un noteikti rosinās uz pārdomām... arī par svētku finansiāli-mahinatorisko pusi.
Kā nākamo ieteikšu Gorana Dukiča Vēnu griezējus (Wristcutters: A Love Story, 2006). Zinu tikai to, ka šis darbs režisoram ir bijis gana ražīgs uz balvām, bet vairāk neko arī zināt negribu, jo filma bez tituliem ir dzīva. Uz katru, protams, tā iedarbosies savādāk, tomēr tā neatstāj vienaldzīgu. Domāju, šī filma ir daudz laba izdarījusi cilvēcei un arī mūzikas pasaulei.
Japāņu režisors Gens Sekiguči pacenties un rezultātā vēl viens eleganti-ekstravagants svētks filmā Survive Style 5+ (2004). Lieliski interjeri, telpu svētku noformējumi, apburošās Liktenīgās sievietes tērpi un krāsas šajā gabalā ieņirb notikumos, personāžos un norises vietās un, lai arī kāds iesauksies "Pilnīgs sviests!", tomēr nevar šo pasaku ignorēt.
Thank You for Smoking (2005), režisors Džeisons Reitmens, lai arī nav izpušķota ar eglītēm, tomēr laikā, kad sākas jauni sākumi, jaunajos gados, kad parādās jaunas apņemšanās utt., noder kā skats no malas uz lietām ar kurām diendienā pa dzīvi nodarbojies.
Režisora Breda Silberlinga filmu 10 Items or Less (2006), iespējams, kādam pat būs grūti noskatīties. It kā nekas nenotiek, kaut kādi dzīvības pamesti Amerikas nostūti, kuros pat apmaldīties ir iespējams, un tieši tajā nekurienē sastopas it kā divas pasaules.
Šo gabalu es ieteiktu noskatīties arī katram tā saucamajam "publiskajam tēlam", lai atcerētos par gravitāciju, kas it kā ir baigi sarežģītā štelle, bet tajā pat laikā taču ir tik vienkārša un patīkama, jo vitāla.
Šveiciešu režisora Petera Luizi filmu Smilšu vīrs (Der Sandmann, 2011) burtiski šodien noskatījos un skatoties sapratu, ka interesants darbs un jāpastāsta par filmām, ko noskatīties kopā ar kādu vai vienatnē svētkos.
Un visbeidzot - Dienvidāfrikas filma Dievi laikam sajukuši prātā (The Gods Must Be Crazy, 1980). Pavisam nesen vēlreiz noskatījos un sapratu, ka filma būs mūžīga pasaciņa par vienkāršo sirdīs un prātos.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
