Kādas fobijas ir Latvijā slaveniem cilvēkiem  (42)

Šovā Okartes skatuve iepazītā jaunā dziedātāja Crystal jeb Kristīne Zemture jau krietnu laiku sadzīvo ar akluofobiju jeb bailēm no tumsas.

"Savā ikdienā joprojām jūtu sekas pēc kādas bērnībā pārciestas traumas. Mājā, kur tolaik dzīvoju, nedēļas laikā nomira divi kaimiņi, un pēc šiem gadījumiem tur sāka spokoties.

Kopš tās reizes, kad mājās biju viena, nekad nevarēju aiziet gulēt pie izslēgtas gaismas. Šobrīd situācija ir uzlabojusies, bet zinu, ja dzirdēšu kādu troksni, tad noteikti nobīšos," sarunā ar DELFI Izklaide savās bailēs dalās Crystal. 

No akluofobijas savulaik cietis arī dziedātājs Roberto Meloni, tomēr, pārvācoties uz Latviju un pierodot pie valsts aukstā klimata un lielākajai gada daļai raksturīgās neizbēgamās tumsas, dziedātājs no šīm bailēm atradinājies, iegūstot jaunu fobiju - akrofobiju.

"Ļoti baidos no augstuma, tomēr ir arī vietas, kur man tas netraucē. Piemēram, ja ir skaists skats ar ūdenskritumu vai kalnu ainavu, no augstuma nebaidīšos. Savukārt debesskrāpjos pat pa logu nevaru kārtīgi paskatīties. Tāpat baidos arī no skatīšanās ūdenī [hidrofobija - Red. piez.], ja esmu laivā atklātā jūrā.

Vēl satraucos par lietām, kas attiecas uz reliģiju un Dieva zaimošanu. Man nepatīk filmas, kurās atspoguļoti notikumi saistībā ar velnu, mirušiem cilvēkiem un Dieva neuztveršanu nopietni. Pret to, manuprāt, jāattiecas ar pietāti.

Protams, miruši cilvēki nav bīstami, un drīzāk jābaidās no dzīvajiem, bet jokot ar šīm lietām nedrīkst jebkurā gadījumā," nosaka Roberto.

Ar īpašu fobiju savulaik sirgusi arī aktrise Vita Baļčunaite. "Uzskatu, ka ikvienas bailes varam pārvarēt, stājoties tām pretī. Visas atbildes mīt mūsos pašos, un, izpētot baiļu cēloni un reizē izzinot arīdzan pašiem sevi, varam pārvarēt sevī esošo nepatiku jeb atmostošos paniku attiecībā pret kādu priekšmetu, būtni, notikumu vai stāvokli.

Es reiz baiļojos no garākiem monologiem, taču, lai ar to cīnītos, izveidojām manu monoizrādi Blūzs. Vita. Nova., kurā bez pārtraukuma divas ar pusi stundas viena pati atrados skatītāju priekšā.

Kad guvu atzinību no skatītājiem, sapratu, ka monologi man patiesībā sagādā gandarījumu. Nu, ļoti labprāt pačaloju gan izrādēs, gan vadot pasākumus un koncertus," atklāj Baļčunaite.

Tāpat neierastas bailes savulaik piedzīvojis arī radio Skonto programmu direktors Valdis Melderis.

"Manas lielākās bailes savulaik bija no vārda "Nē!" Man šķita, ka "nē" ir tas pats, kas "Tu esi slikts".

Lielāko daļu bērnības un agras jaunības es neko nepiedāvāju un nejautāju, ja nebiju pārliecināts par pozitīvu atbildi. Bet ar laiku, pieaugot pozitīvajai saziņas pieredzei, bailes no "Nē" ir kaut kur pazudušas. Lai gan, īpaši neskaidros gadījumos ir iespējami recidīvi," smejas Melderis.

Isolofobija jeb bailes no vientulības piemīt reperim Gacho jeb Gatim Irbem, kurš atzīst, ka vientulība ir vienīgā lieta viņa ikdienā, no kuras reperis apzināti cenšas izvairīties.

Tāpat mūziķis piebilst, ka palikšana vienam ir ļaunākais, ko otram iespējams novēlēt.

Publiciste un pasniedzēja Ieva Adamss, līdzīgi daudziem šīs planētas iedzīvotājiem, cieši no arahnofobijas jeb nepārvaramām bailēm no zirnekļiem.

"Saprotams, katram - un it īpaši radošam - cilvēkam ir jāpiemīt savām fobijām! Man ir nepārvaramas bailes no zirnekļiem. Lieki teikt, ka tas traucē ikdienā, it īpaši vasaras laikā un agrā rudenī laukos.

Dies' pasarg... Kājas aiz bailēm kļūst nejūtīgas, šķiet, ka tūliņ ģībšu! Neviena no tautas metodēm, tāda kā, piemēram, lietus ūdenī izmērcētas maizes ēšana, ar ko mani bērnībā "ārstēja" vecmāmiņa, nav līdzējusi. Varbūt jāpamēģina elektrošoks," smej Adamss.

No arahnofobijas, kā arī bailēm no citiem kukaiņiem, piemēram, vabolēm, čūskām un sliekām [entomofobija - Red. piez.] cieš arī dziedātāja Jenny May jeb Maija Stuģe. Tāpat mūziķe, līdzīgi kā viņas aroda brāļi, jūt bailes no augstuma un ilgstošas palikšanas vienai.

Savukārt mūziķis Andris Kivičs atklāj, ka arī viņam bailes no augstuma reizēm liek justies pavisam šļauganam, un braukšana ar liftu tādēļ nereti sagādā nopietnu pārbaudījumu mūziķa vīrišķībai.

"Man nepatīk augstums. Ikreiz, kad braucu augšā pasēdēt viesnīcas Radisson Blu Hotel Latvija restorānā vai Origo pulksteņa bārā, man pavēderē tā drūmi kut, un ir patiešām nepatīkami.

Reizēm man arī paliek no tiesas bail, iedomājoties par to, kurp virzās pasaule ar tai raksturīgo lietu un cilvēku ātro patēriņu un visām tehnoloģijām. Tā rezultātā lēnām sāk izzust cilvēciskais moments, jo cilvēki vairs nesūta ar roku rakstītas vēstules un, tā vietā, lai tiktos aci pret aci, parunājas internetā.

Modernās tehnoloģijas ir uzbūrušas ilūziju, ka mūsdienu cilvēks dzīvo ļoti pilnvērtīgi, lai gan patiesībā viņa dzīvē nav noticis nekas. Citreiz man paliek bail par to, kādā pasaulē dzīvos mūsu bērni," aizdomājas Kivičs.