Kondrašini jau sāk pierast pie dzīves Tenerifē  (8)

Sarunā ar DELFI Izklaide Kondrašina sieva Bogdana (abi kopā attēlā) atzīst, ka dzīve Tenerifē ir patiesi jauka un Latviju ģimene nākotnē apciemos vien tāpēc, lai paviesotos pie tuviniekiem vai nokārtotu darba jautājumus.

"Tenerifē ir ļoti jauki. Te nemitīgi ir divdesmit piecus grādus silts, un mēs jau smejamies, ka vakaros, kad temperatūra nokrītas līdz deviņpadsmit grādiem, kļūst par aukstu. Tātad tas pierāda, ka pie labas dzīves cilvēks var pierast ļoti ātri," smejas Bogdana.

"Šeit esam pirmo reizi, un, lai gan es nevarētu teikt, ka Tenerifē esmu iemīlējusies no pirmā acu skatiena, man šeit pamazām sāk iepatikties.

Te dzīvojam jau divas nedēļas, un jau lēnām sāku pierast pie spāņiem raksturīgā lēnā dzīves ritma. Sākotnēji šķita, ka ar to pēc Rīgas dinamiskā dzīvesveida nebūs iespējams aprast, bet nu jau vairs ne par ko nebrīnāmies.

Šī tauta patiešām visu uztver mierīgi un darbus atliek, cik ilgi vien iespējams, sakot "viss notiks, kundze, bet rīt" vai "vēlāk, kundze, vēlāk". Nu arī zinu, ka, ja arī spānis uz nolikto tikšanos izdomās atnākt, viņš to izdarīs ar vismaz stundas nokavēšanos," smej fotogrāfa sieva un biznesa partnere.

Kā atklāj Bogdana, šobrīd ģimene salā vēl tikai iekārtojas, un sievietei ir samērā daudz brīva laika, lai izpētītu profesionālās iespējas pilsētā, kurā Kondrašini noīrējuši dzīvokli.

"Kad meklējām dzīvokli, pirmo atradu, vēl dzīvojot Latvijā. Domāju, atbraukšu un ātri atradīšu pastāvīgu dzīvesvietu, bet nekā. Dzīvokļa meklējumi aizņēma divas nedēļas, un visi tāpat saka, ka tas ir zibenīgi ātri, jo parasti tam vajagot vismaz mēnesi.

Sākumā centos dzīvokli atrast caur kādu krievu aģentūru, bet ātri vien sapratu, ka tur cilvēki tiek "ķerti uz muļķi".

Tad mēģināju to darīt, izmantojot spāņu aģentūru pakalpojumus, kas piedāvā labas cenas, bet, tā kā ar spāņiem ir neiespējami par kaut ko vienoties, beigu beigās pati izvēlējos vietas, kas man patika, vienkārši staigājot pa pilsētiņām, un tā nu tagad dzīvojam vien piecdesmit metru attālumā no okeāna," priecājas Bogdana.

"Šobrīd skatos, ko un kā mēs varētu darīt, lai turpinātu Latvijā iesākto. Atbraucām draugu aicināti, kas arī sniedz lielāku drošības sajūtu par to, kā šeit uzsākt dzīvi.

Viņiem pieder jahtu bizness, kas nodarbojas ar kruīza braucienu organizēšanu, un draugi ierosināja, ka mēs uz šīm jahtām varētu veikt fotosesijas un pasniegt meistarklases.

Cilvēki šeit nodarbojas ar visdažādākajām lietām. Ir daudz tādu, kas agrāk bija mākslinieki, bet šobrīd vada ekskursijas vai piedāvā automašīnu nomu. Daudz ir arī to, kas strādā savā specialitātē.

Mūsu lauciņā gan viss ir samērā provinciāli. Ar Sergeju bijām galvaspilsētā, un es pastaigāju pa vietējām reklāmas aģentūrām un secināju, ka te viss ir ļoti zemā līmenī, tomēr, neraugoties uz to, paši neko jaunu pagaidām neplānojam uzsākt un nodarbosimies ar to pašu, ar ko Latvijā," skaidro Kondrašina dzīvesbiedre.

Kā atklāj Bogdana, valodas barjera Kondrašinu ģimenes biznesam netraucē, un arī mazā meitiņa Darja jau apguvusi pirmās frāzes.

"Domāju, ka es pati spāņu valodu iemācīšos ļoti ātri, jo neviens šeit nerunā angliski un, tā kā saprotu itāļu valodu, man ir priekšzināšanas, kas ļauj saprast lielu daļu no spāņu teiktā. Galvenais ir nebaidīties runāt pašai.

Valodas apgūšana arī bija viens no priekšnoteikumiem, izvēloties dzīvesvietu. Citās pilsētās, kur ir krievu un latviešu kolonijas, cilvēki valodu tā arī nav apguvuši pat trīs gadu laikā.

Viņu bērni gan runā spāniski, jo mācās skolās, bet viņi paši nē. Un es tā negribu. Domāju, ka, ja jau dzīvoju šai valstī, man ir jāprot tās valoda, es vēlos adaptēties," spriež Bogdana.