Hūlija pasaulē bija nākusi 1834. gadā. Viņa cieta no retas ģenētiskas saslimšanas, un viņas ķermenis un seja bija klāti ar apspalvojumu. Slimības dēļ Hūlija bija tikai 138 centimetrus gara un atgādināja gorillu.
Dzīves laikā Hūlija tika dēvēta dažādi - viņu sauca gan par "sievieti-lāci", gan "sievieti-pērtiķi", bet visbiežāk ērmu šovu programmās viņu pieteica kā "neglītāko sievieti pasaulē".
Par Hūlijas dzīvesgājumu nav saglabājies daudz faktu, bet zināms pietiekami daudz, lai saprastu, ka spalvām klātās pundurītes mūžs nebija viegls.
Jaunībā viņa strādājusi par istabeni, bet 1854. gadā kāds amerikānis viņu pierunājis doties uz ASV, lai par samaksu uzstātos dīvainīšu šovā Ņujorkā. Tur viņu pamanīja cits impresārijs Teodors Lents, kurš pagaidīja, kamēr meitene iemācīsies dejot, kā arī dziedāt trīs valodās, un tad uzaicināja pievienoties citām bārdainām un spalvainām sievietēm pasaules turnejā.
1857. gadā Lents ar Hūliju apprecējās, bet divus gadus vēlāk viņš kopā ar sievu un pārējām šova dalībniecēm ieradās Krievijā.
Maskavas viesizrāžu laikā Hūlija ieņēma bērniņu, un 1860. gadā viņa Krievijas galvaspilsētā laida pasaulē mazulīti, kura ķermenis arī bija klāts ar apmatojumu. Tiesa, puisēns nodzīvoja tikai trīs dienas, bet piecas diennaktis pēc dzemdībām sieviete arī pati nomira. Viņa bija 26 gadus veca.
Pirms nāves Hūlija gan atzinusi, ka, pateicoties vīram, viņa ir baudījusi patiesu laimi un sapratusi, ko nozīmē būt mīlētai, jo viņa bija stingri pārliecināta - Lents viņu apprecējis skaistās dvēseles dēļ.
Vēsturnieki gan atzinuši, ka daudz ticamāka ir versija, ka Lents "sievieti-pērtiķi" apprecējis, lai varētu kontrolēt viņas ienākumus.
Viņas laulātais draugs pēc sievas nāves devās pie Maskavas universitātes profesora Sokolova ar lūgumu mumificēt Hūliju un mirušo zīdainīti. Šādai rīcībai viņu pamudināja nevis vēlme saglabāt piemiņu par zaudēto ģimeni, bet gan naudaskāre - abas mūmijas tika ievietotas stikla šķirstā un vadātas apkārt izrādīšanai.
Kad interese par neglīto sievieti un bērniņu bija zudusi, Lents savus ģimenes locekļus atdāvināja kādam ceļojošam ērmīgu lietu muzejam, un ilgu laiku par Hūlijas un viņas dēla mirstīgo atlieku "piedzīvojumiem" nekas nebija zināms.
1921. gadā tās atradās Norvēģijā, kur tās līdz pat septiņdesmitajiem gadiem tika demonstrētas kāda "šausmu istabā", bet tad mātes un bērna mūmijas novietotas slēgtā glabātuvē.
1976. gadā mazulīša mūmiju sabojāja vandaļi, bet vēlāk saskaņā ar dažiem avotiem bērna mirstīgās atliekas apēda peles. Mātes mūmija 1979. gadā tika nozagta, un, kad policijai izdevās to atgūt, Hūlijas līķis tika nogādāts Oslo Tiesu medicīnas institūtā, bet deviņdesmitajos gados to ievietoja slēgtā zārkā Oslo universitātes Anatomijas katedrā.
Tikai 2012. gadā pēc daudzkārtējiem Meksikas sabiedrības pieprasījumiem norvēģi piekrita Hūlijas mūmiju atdot viņas tautiešiem, un šī gada februārī nelaimīgās sievietes atliekas, kas bija ievietotas baltā zārkā, beidzot tika guldītas Meksikas zemē.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
