Tematiskās rubrikas ietvaros savas iecienītākās grāmatas, kā arī rakstniekus nosauc uzņēmējs Jūlijs Krūmiņš (attēlā), kurš ir ne vien liels dzīves baudītājs, bet arī literatūras cienītājs.
"Esmu liels lasītājs un naktīs bieži vien lasu līdz pat četriem no rīta, jo grāmatas nereti gadās tik aizraujošas, ka nav iespējams tās nolikt malā.
Tai pat laikā esmu šokēts par mūsdienu jaunatni. Piemēram, mani mazbērni savos divdesmit gados nav izlasījuši nevienu grāmatu. Es saku: "Veči, kas par lietu?!", bet viņi vienkārši nelasa un viss.
Tas ir nožēlojami, jo ar šiem jauniešiem pat nav, par ko parunāt. Viņi neko nezina!" sarunā ar DELFI Izklaide sašutumu pauž miljonārs.
"Mani pašu nopietnās grāmatas gan pārāk neinteresē. Vairāk esmu vieglākas literatūras cienītājs. Savu mūžu neesmu varējis ciest Andreja Upīša darbus un vienmēr par viņu saku "lec kā krupīt's". Toties ļoti atzinīgi vērtēju Viļa Lāča darbus. Viņš rakstīja īsteni latviskā garā.
Īpašas attiecības man bija arī ar Anatolu Imermani. Savā laikā kopā mācījāmies Maskavā un dzīvojām vienā mājā dažādos stāvos. Atminos, ka reiz viņš man pat piedāvāja kļūt par kādas savas grāmatas līdzautoru, aicinot paņemt konjaku un kādu skaistu meiteni un kāpt augšā uz viņa dzīvokli rakstīt," smej Krūmiņš.
"Labprāt lasu Andra Kolberga darbus. Tie ir īsti "krimiķi" un patiešām aizrauj! Ar detektīvžanra darbiem man ir pilna vesela bibliotēka. Ļoti patīk Šamšada Abdulajeva darbi, un aicinu izlasīt arī Jevgeņija Suhova grāmatu Esmu kronēts zaglis.
Ļoti atzinīgi vērtēju arī zviedru rakstnieka Stīga Lārsona romānu triloģiju Millenium. To izlasīju teju vienā paņēmienā, un ir jauki, ka arī mūsdienās pieejama tik aizraujoša detektīvžanra literatūra," priecājas uzņēmējs.
"Tāpat manu iecienītāko grāmatu saraksta augšgalā joprojām ir Aleksandra Dimā piedzīvojumu romāni Grāfs Monte Kristo un Trīs musketieri.
Tās bija pirmās nopietnās grāmatas, ko izlasīju piecpadsmit gadu vecumā, un pēc tam mani no grāmatām vairs nebija iespējams dabūt nost. Atminos, ka lasīju tās krietni pēc gulētiešanas laika zem segas ar kabatas bateriju, par ko bieži vien nācās izstrīdēties ar mammu, kura mani dzina gulēt.
Vēl atceros, ka armijas laikā kaut kur dabūju Fridriha Nīčes darbus. Sākotnēji tas viss šķita viens liels murgs, no kura neko nesapratu, bet grāmatām tik un tā būros cauri, vēlāk arī saprotot autora filozofiju. Uzskatu, ka šāda literatūra cilvēka intelekta attīstībai ir obligāta," nosaka Krūmiņš.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
